Veselīga mijiedarbība

Man šodien ir domājamā diena, kad atkal jau meklēju atbildes uz dažnedāžādākajiem jautājumiem. Bet, varbūt, vienkārši meklēju pamatojumu savu radīto spriedumu pareizībai?
Ir tā, ka tā lielā šīsdienas mīcāmā mīkla ir divu cilvēku attiecības un spēja tajās nezaudēt katram savu “es”. Pastāv viedoklis, ka tad, kad ir divi, tad ir “mēs” un katra paša “es” ir jāpiekāpjas “mēs” priekšā. Varbūt tā ir pareizi, bet man šodien labpatīk domāt, ka tāds pamatīgs un nesatricināms “mēs” nevar pastāvēt, ja to neveido divi pārliecināti un pašpietiekami “es”.
Redz kā – ir lietus un saule, zeme un debess, vējš un uguns un vēl daudz un dažādas pretstatā tikai pastāvošas parādības. Un tieši tas, ka tās ir pretstatā un nemēģina kļūt par savu pretstatu, ļauj šīm parādībām kopā radīt to, ko ar lielu apbrīnu cilvēki sauc par Dabu.
Tā pat ir ar cilvēkiem un dzīvi, un to lielo “mēs”. Gudri psihologi, personību pētnieki, šķiet arī ķīmiķi un fiziķi runā par pretpoliem, kas pievelkas. Paldies gudrajiem par to. Mani, kā jau Tu noproti, vairāk fascinē tas, kā šie pretpoli – divi pašpietiekami un par sevi pārliecināti “es” turpina pievilkties visas dzīves garumā vai vismaz ilgāk kā par vienu kaisles pilnu pretpolu saskriešanās eksplozijas radītu nakti… 😉
Var daudz un gari spriest par šo visu un apcerēt kā tad to panākt, bet atbilde vienmēr ir bijusi acu priekšā un šķiet tik vienkārša esam – tikai esot tie, kas mēs esam, pilnveidojot, attīstot un saglabājot savu neatkārtojamo “es”, nevis mainot un pielāgojot citam – pretstata “es” savu “es”, var izveidoties apbrīnas vērts, dzīves vētras izturīgs, pašpārliecināts un pats galvenais lielisks tandēms, ko ne tikai visa pasaule sauks ar lielo burtu “Jūs!”, bet arī paši divi “es” ar lepnumu izrunās “Mēs!”. Tā ir māksla. Un kā zināms – māksla rada, nevis iznīcina. 😉 Ja viena “es” uzurpācijas rezultātā tiek degradēts vai iznīcināts tas lieliskais, pretējais “es”, tad tā vairs nav māksla. Tā nav produktīva, veselīga un apbrīnas vērta pretpolu pievilkšanās, kas ilgtermiņā vainagojas ar lielisko “Mēs”. Tā, lai cik daudz negribētos ticēt, ir skumju, nesavaldības, agresijas un degradācijas pārņemta attālināšanās ne tikai viena “es” no otra “es”, bet arī pašam “es” no sevis paša. Tā, varbūt, pat ir nežēlīga viena pretpola egoistiski iznīcinošas iedarbības uz otru pretpolu aizvien progresējoša un nenovēršama sākotnēji radītā “Mēs” bojāeja. Bet satraucošākais ir tas, ka nereti un visbiežāk pat pašam nenojaušot, šajā apzināti vai neapzināti egoistiski iznīcinošās iedarbības rezultātā iet bojā viens lielisks “es”.

Fricis Bārda ir teicis: “Katrā cilvēkā jau ir duālisms, tātad katrs cilvēks jau ir predestinēts uz cīņu, bet šai cīņai jānotiek vispirmā kārtā sevī pašā. Šai cīņai ir jābūt augstai un humānai (..) Augstākās cīņas princips ir: padarīt ienaidnieku nekaitīgu, nekā no viņa būtības neiznīcinot.”

Cilvēkiem vienam otru jāuztvert kā labus, neatkārtojamus “es”, kā Liktens dotus pāriniekus, kas Laika aplaimoti, kopīgiem spēkiem, var ģenerēt vislabāko dzīvi…

Veselīga mijiedarbība ir kā atslēdziņa, kas ar laimīgām un pilnvērtīgām attiecībām atslēdz visas durvis dzīvē. 😉

Advertisements

Ticība

Atcerējos vienu skaistu stāstu, nemitējos to sameklēt – beidzot atradu un nu to kā saldo ēdienu šai dienā Tev pasniedzu…

“Kādu dienu, atgriežoties no darba, es apstājos netālu no mājām parkā, lai pavērotu vietējās Mazās līgas spēli beisbolā. Apsēdies es pajautāju vienam no zēniem, kāds ir rezultāts. -Mēs zaudējām ar četrpadsmit pret nulli,- viņš smaidīdams atbildēja. -Tiešām?- es pabrīnījos.- Man jāsaka, ka tu viss neizskaties pēc tāda, kas būtu zaudējis ticību uzvarai. -Zaudējis ticību?- Zēns izbrīnīti uzlūkoja mani.- Kāpēc lai mēs būtu zaudējuši ticību uzvarai? Mēs jau vēl nemaz neesam tikuši pie sitiena!”

/Dž. Kenfīlds/

Labrīts

Kad dienas gaitas beigtas un nogurums māc,

Nāc – ietinies manā elpā, kā siltā vilnas segā,

Ļauj Tavas rūpes man izkliedēt pavisam

Ar smaidu, kas nav domāts it nevienam citam…

Ar skatienu es sildīšu ikkatru Tavu šūnu,

Un neļaušu uz Tevi mēnesim mest ēnu

Ar gandrīz nemanāmu pieskārienu,

Es Tevi mudināšu uz mazu mīlas grēku…

No rīta mostoties un acis verot,

Es mazliet paklusēšu, mirkli tverot,

Ar liegu skatu Tavas lūpas noglāstot,

“Labrīt,” es klusi teikšu pasmaidot.

Labrīt…

Pirmā reize :)

Hm… tik daudz dažādu atklājumu ik dienu man ir jāpiedzīvo, ka nespēju vien nopriecāties. Šo vietiņu esmu atradusi pateicoties labiem draugiem, kas ir visnotaļ labi attīstīti 21.gs. tehnoloģiju pārzinātāji un orientējas interneta tīmekļa džungļos veiksmīgāk kā es savā drēbju skapī. 🙂 Tā kā esmu diezgan aktīva iesaistīties visā nezināmajā, nolēmu, ka arī es radīšu virtuālajā pasaulē savu istabu, kuras stūrīšos ik pa brīdim atstāšu savas pārdomas, piedzīvojumus, iespējams arī radošās izpausmes.

Pirmā reize ir vienmēr un kāpēc gan, lai mana pirmā diena pašai savā, pirmajā interneta istabā nebūtu tieši šodien, šeit un tagad? 😉