Labākais izpildījums

…kādu līdz šim esmu dzirdējusi
Man nesaprotamā valodā, bet neaprakstāmi skaisti -> noklausies

Jā, tā ir tituldziesma no filmas “Closer”
zemāk vārdi angļu valodā, lai saproti par ko dzied… 😉
the blower’s daughter

and so it is
just like you said it would be
life goes easy on me
most of the time
and so it is
the shorter story
no love no glory
no hero in her skies
i can’t take my eyes off of you
and so it is
just like you said it should be
we’ll both forget the breeze
most of the time
and so it is
the colder water
the blower’s daughter
the pupil in denial
i can’t take my eyes off of you
did i say that i loathe you?
did i say that i want to
leave it all behind?
i can’t take my mind off of you
my mind
’til i find somebody new

Advertisements

Pārpratumi

Domas mēs materializējam dažnedažādi – rakstot, runājot vai uzmeistarojot ko lielisku, vai jau gluži pretēji savārot ziepes – lielas vai mazas, tas vairs nav būtiski. Ir darīts. Bet tas pirmais domas pakāpiens, manuprāt, ir vārds, kurš labas vai sliktas domas lidojuma raisīts, kļūst par daudz vārdiem… Vārdi. Izteikti vai noklusēti, bet tik spēcīgi, vareni un pat svarīgi. Nereti pat svarīgāki par darbiem, kas no visas sirds padarīti. Pilnīgi lieka greznība tiek piešķirta verbālajiem izvirdumiem.

Ja par darbiem, tad katru darbiņu taču var darīt miljoniem dažādos veidos. Cik cilvēku tik variantu, iespēju, viedokļu, redzējumu, pieredžu un attieksmju. Ikvienā situācijā mēs katrs varam rīkoties tik dažādi, reizēm paši pat nespējot izskaidrot vai saprast kādēļ šoreiz rīcība ir bijusi tieši tāda. Var mēgināt izskaidrot, bet līdz galam zināt nevar. Un tā vienmēr. Jo tāda, pretrunīga ir cilvēka daba. Nereti domājot vienu, rīkojamies pavisam citādi. Un tad rodas nevienam nevajadzīgi pārpratumi. Ne jau tikai citi, kas domā mūs zinam un sajūtam, mūs pārprot, bet trakākais, ka paši sevi pārptotam. Tā kā aplaužamies. Un tad ir tā tracinošā vilšanās sajūta sevī, jo vienā mirklī pats sevi neesi sapratis, kā rezultātā sanāk sāpināt tuvākos, tā pat kā sevi pašu. Neaprakstāmi draņķīga sajūta, jo saprotams, ka laiku jau atpakaļ pagriezt nevar, lai kā gribētos. Vienlaicīgi nav arī zināms kā lai tās sāpes gan tuvajiem, gan sev padara mazāk jūtamas vai vispār likvidē…

Ne par velti saka, ka cilvēkam ir dotas divas ausis, divas acis, divas rokas, divas kājas, pat divas smadzeņu puslodes, lai tas divtik vairāk dzirdētu, redzētu, darītu, divtik talāk nokļūtu un divtik vairāk domātu. UN ir tikai viena mute, lai divreiz mazāk no visa iepriekš dzirdētā, redzētā, piedzīvotā, izdomātā izpaustu vārdos…

Jā, mēs visi esam tik dažādi, vienreizēji un tieši tādēļ īpaši, bet visas nekam nevajadzīgās nesaprašanās un pārpratumi, šķiet, rodas apzinātu vai neapzinātu baiļu “šajā dažādībā zaudēt sevi” iespaidā…

Kam nauda seko vai kurp tā dodas?

Atkal domas kavējas pie jautājuma “Izglītība” un pie ieviešamā jaunuma ar skaļo saukli “Nauda seko skolēnam!”. Un neliek man mieru šis sauklis, šī graciozā devīze, kas sava īsuma vai neloģiskuma (kā nedzīvs priekšmets var veikt dzīvas būtnes darbību – sekošanu?) dēļ liek tai neticēt. Vai kārtējie meli ar īsajām kājām?

Viss jau būtu feini ar to ideju, ka nauda seko skolēnam, ja kaut vai IZM zinātu cik ir bērnu šajā valstī? Cik skolēnu it kā zin, bet cik skolas vecuma bērnu ? Cik ir to skolas vecuma bērnu, kuru Satversmē garantētās tiesības uz izglītību netiek garantētas? Kur dodas un dosies tā naudiņa, kurai būtu jāseko šiem bērniem? Cik ir to skolēnu, kas mācās latviešu skolās, cik skolnieku pilsoņu? Vai naudai ir jāseko ārvalstniekiem vai nepilsoņiem, kas mācās valsts skolās? Ko tad īsti finansēs? Un kur aiziet tā nauda, kurai būtu jāseko skolniekiem pilsoņiem, kuriem nav iespēja līdz skolai nokļūt vai, kura vietā šīs sistēmas izaugumi(bāriņtiesas, bērnunami) ir izlēmuši, ka viņam skola nav vajadzīga?
Naudai taču būtu jābūt paredzētai uz konkrētu valstī esošo skolas vecuma bērnu skaitu, kuru – ir iespējams prognozēt, vismaz 6 gadus uz priekšu… Tādējādi plānojot finansējuma izlietojumu pietiekami racionāli, lai virzītos uz progresu.
Bet, ko Jūs? – Atkal tiek veidotas kādas Gogoļa mirušās dvēseles, tik nu jau skolnieku veidolā.

NEVIENS šajā valstī, absolūti neviens, nezin cik ir iedzīvotāju, balstiesīgo vēlētāju, kur nu vēl skolas vecuma bērnu!
“Nauda seko skolēnam”, visticamāk, ir kārtējā kretīniskā shēmiņa nodokļu maksātāju naudiņas iepludināšanai privātās kabatās…

ķeršana

Jau labu laiku izmisīgi tiecos satikt un padraudzēties ar nozudušu draudzeni – Iedvesmu.

Ko tik nedarīju, lasīju, skatījos, vēroju, klausījos, pat mēģināju to kā saules zaķi noķert savā istabā.

Tad pārstāju.

Un šodien pēcpusdienā bez brīdinājuma tā pati mani uzmeklēja un nu ciemojas pie manis. Gotan project skaņu pavadībā mēs malkojam bērzu sulu un beidzot darbojamies.

Saules zaķis aprīlī ir jānoķer. 😉

Garšu zaudējusī košļājamā gumija “Izglītība”

Pēdējās pāris dienās esmu, iespējams, vairāk nekā vajag domājusi kāpēc notiek tā kā notiek. Kāpēc Latvijā ir tā kā ir un nekas neliecina par to, ka reiz būs labāk.

Piemēram vakar tas skolotāju gājiens. Pilnīgi šķērmi metas, ka tie, pie kuriem bērniem un jauniešiem būtu jādodas pēc padoma un atbalsta, bez mazākās paškritikas spēj tikai pieprasīt. Skarbi domāju un netaisni? Tūlīt centīšos pamatot savu nostāju…

Redzi, es mācījos laikā, kad darba burtnīcas bija kas pavisam jauns un ar lielu piesardzību tika ieviestas 7.klasē, ja nemaldos. Un tā pat visai negribīgi, jo tās bija dārgas. Arī tagad šī, nekam nederīgā greznumlieta ir pārāk dārga, lai tās iegādi un nepieciešamību spētu attaisnot ar tik LIELU mērķi kā pilnvērtīgāku un ātrāku zināšanu apguvi un sekojoši izglītības līmeņa celšanu. Es jau varētu būt tā kā par vecu, lai vērtētu, bet ne maz ne tik sen pati esmu sēdējusi skolas solā un man ir ko teikt par to, kā ir tagad. Pašlaik tais pašos solos sēž fantastiski bērni, kas ir mūsu nākotne, bet šiem bērniem vairs nav glītrakstīšanas stundu (un skolotājiem pat nerūp vai un cik glīti mazais cilvēkbērns vispār raksta), nav elementāru līniju un rūtiņu burtnīcu, kuras semestra laikā piepildīt ar paša rakstītiem uzdevumiem un to risinājumiem, bērnam nav pat dota iespēja veidot pašam savu burtnīcu kā iegūto zināšanu krātuvīti! Man pat vēl līdz šai dienai ir saglabājušās diezgan daudz pierakstu klades no algebras, ģeometrijas, latviešu valodas un literatūras un angļu valodas stundām. Es lepojos ar glītajiem pierakstiem un iegūtajām atzīmēm tajos, par pašas no A-Z veiktiem uzdevumiem, rakstu darbiem… Neapšaubāmi pašlaik ir tīši izveidota absurda izglītības sistēma – ja nav darba burtnīcas, tad ir visas iespējas palikt nezinītim, jo skolotājs ir nevis skolotājs, bet darba burtnīcas lietošanas instrukcija audio formātā. Absurds, bet labi, pieņemsim, ka tas ir sīkums…

Braucam tālāk… Vērtēšana līdz 4.klasei ir vairāk nekā smieklīga – saulītes, mākonīši, smaidiņi un vēl nezin kādi zvēriņi, kas it kā mazo cilvēkbērnu motivē, adekvāti novērtē tā paveikto un, kas ir visvarīgākais – semestra beigās skolotājam ļauj visaptveroši un kvalitatīvi izvērtēt iegūtās zināšanas! 🙂 Super – ja man ir mākonis, es neesmu saule. Stilīga motivācija. 🙂 Bet vai šis viss kaut brīdi ļauj izvērtēt to, cik tad kvalitatīvi savu darbu veic skolotājs? Cik tad mazais pareizi un glīti raksta, kā smuki ciparus uz papīra zīmē, kā darbiņu no sākuma līdz galam spēj novest? Kā un kāpēc viņa mākonis (manā bērnībā tas, šķiet, bija “3″) ir pēc cītīgiem darba mēnešiem pārvērties par skaistu saulīti (”5″). Saka, ka bērni nesaprot kā atšifrējās šie skaitļi, t.i., vērtējumi no 1-10, bet neviens bērns vēl nav varējis izkaidrot, ko tad nozīmē šie dabas parādību – saules, mēnešu, mākoņu un lietus lāšu “vērtējumi”. Šaubos vai skolotāji var izskaidrot, bet nu labi, pieņemsim, ka arī tas tāds sīkums vien ir…

Braucam vēl mazliet tālāk – pievērsīsimies pamatskolai un vidusskolai. Atceros, ka vēl 7. vai 8.klasē kādas trīs reizes savācu no visas klases parakstus par to, lai mums nomaina klases audzinātāju, jo viņa ietiepīgi negribēja klausīties tajā, ko mēs sakām. Viņai bija sava taisnība, ko visiem, bez izņēmuma bija jāuztver kā absolūto patiesību. Pirmajā parakstu savākšanas reizē viņa teica, ka tas nav iespējams, ko es daru, ka tas ir absurds un vispār, kā es varu nebūt mierā ar to, kas ir un kā es varu atļauties teikt citiem, ka var būt savādāk un labāk un, ka vajag tikai rīkoties. Neaprakstāms sašutums bija viņu pārņēmis. 🙂 Viņa ciest mani nevarēja tāpēc, ka ticēju, ka viss ir iespējams un to rādīju arī saviem klasesbiedriem. Protams, man bija lieliski draugi, kas atbalstīja un aktīvi līdzdarbojās šais notikumos. Trešajā reizē skolas direktore bija noskaitusies uz mani, jo pirmo reizi tuvojās īstenībai tas, ka skolnieki atteiksies un dabūs to, ko vēlas – mainīs to, kas taču ir “nemaināms” – klases audzinātājs. Tā kā trešā reize bija 9.klases sākumā, tad klases audzinātāju nenomainījām, jo tieši pirms izlaiduma skolas vadība teica, ka to nedarīs, bet ar mūsu klasi tomēr rēķinājās. Bija jārēķinās, jo nebija citu variantu. Kāpēc šo stāstu? Tāpēc, ka lielākā daļa skolotāju bērniem iedveš, ka viss nav iespējams, ka labāk ir samierināties ar to kā ir, nevis rīkoties. Tiek audzināta nevarība un masveidā. Un cik tādu skolotāju ir tagad? Neskaitāmi daudz, jo lielakā daļa vēl aizvien ir tie paši vecā, komunistiskā režīma kaluma skolotāji! Tik maz ir to Gaismas ceļa rādītāju, to skolotāju, kas jaunietim dos to svarīgāko dzīves ceļamaizi – ticību sev un tam, ka viss IR iespējams, tam, ka var būt LABI, GODĪGI UN TAISNĪGI, ticību tam, ka VAR būt savādāk.

Jā… Visam cauri vijas kāds atslēgas vārds, kuru gandrīz nedzird – atbildība. Skolotāja darbs ir ļoti atbildīgs, jo skolotājs skolo mazo cilvēkbērnu, kas ir sabiedrības sastāvdaļa – skolotājs iemāca vērtības, skolotājs rāda pasauli un ver bērna acis vaļā, lai tas būtu redzīgs, lai bērns ne tikai spētu pieaudzis esam izdzīvot, bet dzīvot…vismaz tā tam būtu jābūt. Vai tā ir? Cik tad atbildīgi ir skolotāji par to, kā ir iemācījuši bērniem redzēt? Cik tad skolotājs patiesībā ir skolotājs? Cik ļoti viņam rūp bērns un tā nākotne? Ne reti visdažādāko apstākļu un iemeslu dēļ tieši skolotājs ir vienīgais, kas bērnam ir… Tā ir atbildība, kuru nepavisam lielākā daļa skolotāju nemaz nevēlās uzņemties. Diemžēl.

Bet, ja skolotāji paši par sevi, savām tiesībām pastāvēt nevar, tad kā, lai viņi pastāv par bērniem? Kā lai bērni izaug par atbildīgiem un godīgiem pilsoņiem, ja vairums skolotāju tādi nav. Visas fonda naudas, darba burtnīcas, grāmatas – visas šīs iegādes, kurām nav jānotiek par skolnieku vai to vecāku naudu, jo saskaņā ar Satversmi pamata izglītība Latvijā IR BEZ MAKSAS – par brīvu. Der tomēr padomāt par ko tad liecina tas, ka paši skolotāji sludina, ka skolotājs, bez visiem šiem absurdajiem tēriņiem – darba burtnīcām un mācību grāmatām (ik gadu jaunām!!!) nemaz nevar savu darbu darīt. Kas tad patiesībā liedz savu darbu darīt godprātīgi, taisnīgi? Kāpēc skolotāji nesaceļās pret to, ka nelikumīgi skolniekiem ik gadu ir jāiepērk kādas izdevnbiecības ražojumi, kāpēc paši pieprasa nezin kādas fonda naudas no vecākiem, lai gan ir valsts un pašvaldības piešķirti līdzekļi visādiem remontiem, aizskariem, galdu krāsām, utt? Un vai visi tie skolotāji, kas gājienā bija, var roku liekot uz sirds pateik “Man rūp Latvijas bērnu nākotne, to izglītība.”? Cik tad daudz vakardienas gājienā bija esošo un bijušo skolnieku līdzās saviem skolotājiem, tikai tāpēc, ka tieši par šiem skolotājiem un to atalgojumu ir jācīnās, ka tieši šie skolotāji ir cienīgi audzināt un skolot Latvijas nākamās paaudzes…?

Šāda veida motivācija vispār nepavīdēja… Žēl.

Es sacepos bikiņ, jā. Bet ne jau tā pat vien. Ir jamainās domāšanai. Tā pat kā tad, kad vienai košļenei beidzās garša, tiek ņemta jauna un vecā izspļauta. Līdzīgi, iespējams, būtu jādara ar izglītības sistēmu. Nauda nelīdzēs un tās daudzums nav izeja. Nu cik tad var runāt tikai par laicīgām – materiālām lietām, kurām kā redzam, krīzes apstākļos ir apšaubāma vērtība…

Jau Rainis teica: “Pastāvēs, kas pārvētīsies.”

P.S. Man arī ir bijuši lieliski skolotāji un skolotājas, kurus pieminēšu, godāšu visu mūžu un atcerēšos. Tikai viņu ir tik ļoti maz un viss augstāk minētais, kā jau saproti, paldies Dievam, bet nav par viņiem. ;)

Jušana

Lieliski saulaina diena! Gaiss pilns skaņu, enerģijas un gaismas. Izlādēju visu drēbju skapja saturu revidēšanai. Ir laiks visam jaunajam, jo kā nekā tuvojas pavasaris. PAVASARIS. Šogad man tas atnāks ne tikai dabā visapkārt un manā prātā, bet arī viscaur manā dzīvē – garderobē, skatienā, sirdī un dvēselē. 🙂

Es zinu – būs forši.

Es un Pavasaris. 😉

Dziesma šodienai