Darīts

Vakar aizstāvēju savu maģistra darbu un nu jūtos lieliski!

Kopumā ir paveikts liels darbs, iegūtas zināšanas un priekšstati par savā ziņā romantisku profesiju. Tas ir prasījis pāris gadus ar aizņemtiem un interesantiem darba dienu vakariem, kuri jau tagad man trūkst. Jaatzīst, ka lai ko arī tas ir prasījis, tas viss ir 100 mazāk kā esmu ieguvusi. Un pats lielākais ieguvums un prieks ir mani kursabiedri, no kuriem daudzi ir kļuvuši par maniem draugiem, kas ir un būs arī mani kolēģi…

Nevar noliegt, ka ir pietiekami liels satraukums par to kā būs talāk – bez studijām. Bet tas satraukums ir patīkams. Katrā ziņā, tad, kad cilvēks arvien vairāk ko pārvar un izdara, tad arvien lielāka un pārliecinošāka kļūst ticība savām spējām un tam, ka viss ir iespējams.

Priekā!

Advertisements

No sērijas “У нас секса нет!*”

Nav pirmā reize šāda, tāpēc atļaušot padalīties visai interesantā, bet, šķiet, nepārsteidzošā štellītē jeb šoreiz nosauksim to par Pasaku. 🙂

Ne tik sensenos laikos 2009.gada maija mēneša otrajā piektdienā Latvijas televīzijas raidījums “100.pants” kārtējo reizi apliecināja, kā tiek īstenota cenzūra un imitēts tiešraides raidījums ar Latvijas Republikas Satversmes tik ļoti spēcīgu pantu, kā 100.-to nosaukumā.
Atļaušos apgalvot, ka Latvijas televīzija pārkāpj un neapšaubāmi diskreditē Latvijas Republikas Satversmi tieši, jo
1) zvanu uzklausītājs (īsi varētu nosaukt – cenzētājs) zvanītājam jautā, kādu jautājumu tas grib uzdot. Fantastika, jo to jautāt nedrīkst!!! Viņiem ir jālaiž ēterā zvanītājs, tādējādi ievērojot tā Satversmē garantētās tiesības nebūt cenzētam;
Bet, protams, ka ne jau katrs zvanītājs to apzinās, tāpēc pasaka turpinās…

2) pēc tam, kad tomēr, zvanītājs cenzētājam pasaka savu jautājumu un izsaka vēlmi izteikties tieši tiešraidē, cenzētājs imitē gaidīšanas stāvokli un 10-15 minūtes notur līniju aizņemtu, t.i., citi zvanītāji nevar sazvanīt, un tad vienā mirklī noliek klausuli – “atslēdzas”;
Pasakā kā jau pasakā – jo talāk, jo briesmīgāk, tomēr cerot, ka pasakai var būt arī labas beigas, zvanītājs plinti krūmos nemet…

3) …ja izdodas sazvanīt vēlreiz, tad cenzētājs atrunājas ar “tehniskiem traucējumiem” un solās tūlīt palaist ēterā, bet – kas ta’ nu to dos? – zvanītājs atkal nogaida kādas 5 minūtes un tad cenzētājs tam un raidījuma vadītājs skatītājiem paziņo, ka raidījums beidzies un jautājumus vairs neuzdod.
Pasakas jēga varētu būt šāda – nevis cilvēciskais faktors, bet gan profesionālais cinisms veicina likuma pārkāpumu.

Latviešu sakāmvārds vēsta: “Ko sēsi, to pļausi.”
Tāpēc – ne finansējumu LTV apgriezt, bet pāris raidījumus likvidēt vajadzētu…

*Tulkojumā no krievu val. – Pie mums seksa nav!

Hokejs

Pavasaris un hokejs šķiet esam divas nedalāmas lietas katru gadu. Šogad mūsu puikas tiešām spēlē labi, prieks skatīties. Varbūt tas tāpēc, ka komandā atkal vairākumā ir letiņu puikas?
Katrā ziņā, balss ar katru spēli kļūst arvien vārgāka, jo klusiņām takš pie TV ekrāna nosēdēt nevar. Īkšķīši arī jau izsaka savu viedokli, pēc spēlēm bikiņ stīvi sāpot. 🙂
Bet nu labi, patiesībā manas domas kavējas pie vakardienas spēles ar Krievijas izlasi.
Droši vien, ka šodien es vairs nedomātu par spēli, ja zaudēts būtu cīņā, bet ir pavisam savādāk.
Man radās priekšstats, ka puikas ir kā no laivas izmesti, kā pērienu dabūjuši un kaktā nolikti kaunēties vai pat vēl ļaunāk stūrī mākslīgi iedzīti, jo vienkārši tā vajag. Neredzēju un arī nejutu cīņas sparu, par ko biju pārsteigta, jo iepriekšējās spēlēs puiši tiešām plēsās kā lauvas, bet vakar…nekā. Pirmais periods vēl viesa cerības, ka esam, ja ne stiprāki, tad vismaz līdzvērtīgi spēcīgi. Otro periodu gaidīju ar domu, ka puiši no ģērbtuvēm iznāks ar jaunu elpu, vēl nebijušu cīņas sparu uzvarēt Latvijas neatkarības deklarācijas priekšvakarā kaimiņu lielvalsti, kas nerimsies mūs spiest ceļos nekad.
Diemžēl cīņas spars Latvijas izlasē bija absolūti noplacis, lai arī 2.periods uzsākts ar rezultātu tikai 1:0 un principā nekas jau vēl nav zaudēts.
Bet cīņas spara trūkums dod rezultātu…ātri, viegli un pat pelnīti zaudēti divi vārti.
Un ar nožēlu jānoskatās, ka pārliecība par saviem spēkiem, komandas spēle un drosme mūsu puikas nepārņem pat līdz spēles beigām.
Un arī komandas galvenais trenneris acis nepaceļ.
Tāda kā nodevība pāršalca laukumu…
Un kā nu ne, jo, ja Latvijai ir jāspēlē pret Krieviju, tad mūsu komandā esošie krievi diezvai par labu Latvijai spēlēs. Tas ir elementārs un dabisks patriotisms, ko no cittautiešiem, jo īpaši krieviem, pret LV nevar prasīt. Galvenais, lai mēs paši letiņi būtu savas zemes patrioti. Skumjākais, jau nebija zaudējums kā tāds, bet gan tā padošanās bez cīņas, kas vairāk līdzinās paša sevis nodošanai…

Es tiešām ceru, ka tā ir tikai kāda stulba sazvērestības teorija un, ka puikām vienkārši pietrūka spēka un nebija, kas īstos vārdus pasaka, lai komandu iedvesma, pārliecība par saviem spēkiem un cīņas spars pārņemtu.

Lai nu kā, es lepojos ar Latvijas izlasi, ar visiem puikām tajā, jo viņi tiešām ir lieliski šogad. Es turpināšu turēt īkšķus, lai arī tie sāp, arī ceturtdaļfinālā, jo tur mums jānokļūst. 😉