Svētdienas “burtiņtēja”

Svētdiena, skaista man šī diena padevusies un pārdomu piepildīta. Jau kurā krūze mate tējas tiek tukšota…

Avīzes un žurnālus gandrīz nelasu, cenšos iztikt ar informāciju interneta, radio un TV medijos, lai gan arvien vairāk pārliecinos, ka patiesi noderīgas informācijas visā vārdu gūzmā, kas domāta lasītājam, skatītājam vai klausītājam, priekš manis ir labi, ja 1% 🙂

Bet šoreiz es tieši gribēju par to lasāmvielu dalīties savās pārdomās, jo pēdējās divās dienās, tomēr, manās rokās ir nokļuvuši vairāki žurnāli, kas domāti gan sievietēm, gan vīriešiem, kurus esmu ne tikai pāršķirstījusi, bet pat pāris rakstus tajos izlasījusi. Iespējams organiska nepieciešamība.

Un lūk, kas pievērsa manu uzmanību un atgādināja galveno iemeslu kādēļ esmu no mediju galarezultāta papīra drukā izvairījusies.

Tas iedalījums vīriešu un sieviešu žurnāli, lasāmviela, mērķauditorija 🙂 Jā, un katrā žurnālā attiecīgi ir rakstīts par katram dzimumam pretējā dzimuma domašanu, aizraušanu, iekārdināšanu utt, utjp. 🙂 Būtu jau smieklīgi, ja nebūtu tik skumji, jo šis dalījums, manuprāt, vēl vairāk attālina “planētas” Veneru un Marsu, vēl vairāk nestimulē uz dialogu un sapratni. Drīzāk gan nostiprina to apbižotības sajūtu, ka redz pretējā dzimuma pārstāvis mani nesaprot! Mākslīgi radīta nesaprašanās. Vai tad nebūtu labāk rādīt piemēru kā sarunāties un saprasties? Bet varbūt tas nav mērķis par kura sasniegšanu maksās, jo tas tak bizness vien ir…m?

Un tad es sāku domāt: “Nu kādēļ gan es par to vispār satraucos? Kāda vella pēc gan tas tiek darīts – šī dalīšana? Vai tad nebūtu vieglāk un pat interesantāk veidot lasāmvielu cilvēkiem kā tādiem? Un rakstīt par to, kas patiesībā nodarbina katra prātu neatkarīgi no dzimuma?”

Jā, tas būtu interesantāk, bet tas prasa pūles, atbildību, radošu pieeju. Tas iespējams pieprasa mūzas klātbūtni autoram… jo lasāmviela, kuru cilvēce neizšķir vīriešiem un sievietēm domātajā, tā, kura ir aktuāla, neizmērojami vērtīga un aizraujoša nav viss glancētās lapās ieskavota…tā ir skaistās, bieza papīra loksnēs iemūžināta, kas cauršūtas ar sintētisku (vai, kas ir patīkamāk lina vai kokvilnas) diegu un aizsargāta ar cietiem kartona vākiem (teicamā gadījumā)…

…tā ir literatūra, kuru, radot, autors – rakstnieks ir vērsies pie lasītāja, nevis pie sievietes vai vīrieša, bet pie cilvēka, pie saprātīgās būtnes, pie tā, kuram ir gan sirdsapziņa, gan godaprāts, gan saprāts… Pie homo sapiens. 🙂 Bet homo sapiens mājās ir gan žurnāla galdiņš, gan grāmatu plauks…un jā – vismaz viens rakstāmgalds, pie kura top viss kaut kas. 🙂

Ja “personas” ir vienas un tās pašas, vai “adresātiem” jābūt dažādiem? 😉

P.S. Eju uzliet jaunu krūzi tējas 🙂

Advertisements