Ja nu…?

Tāda reti skumja diena.
Bieži jau man tā negadās, bet šodien atkal mani ir apciemojusi tā sajūta, ka ar līdzcilvēkiem nerunāju vienā valodā.

pic

Varbūt es nemāku izteikties tā, lai mani saprastu? Varbūt mani nedzird, negrib dzirdēt? Varbūt nespēj saprast? Varbūt man nevajag vispār runāt?
Esmu pieķērusi sevi pie tā, ka runāju arvien mazāk…manī zūd vēlēšanās runāt. Zūd, jo neredzu jēgu. Zūd, jo ir apnicis klausīties runātājā, jo runātājs manī gan neklausās, kad pārņemu stafeti. Zūd, jo atkārtošana kļūst par laika zagli. Bet man laiks sācis joņot tā, ka atkārtojumos tam nav iespējams tikt līdzi…Tas negaida.
Negribu strīdēties, negribu skaidrot, negribu vienkārši vairāk runāt…

pic

Jā, Klusums jau kādu laiku ir gaidīta sabiedrība manā dzīvē. Bet ne jau šāds tāds, bet gan piepildīts klusums. Klusums, kurš neliek justies neveikli. Klusums, kas mierina, dziedē, un harmonizē.

Pamazām sāku pierast pie komforta nekomunicēt. Mani tas mazliet biedē…No pieraduma ir grūti atradināties.

pic

P.S. Foto no i-neta vietnēm 😦

Advertisements