Procesā

Ir skumjā diena šodien, lai arī ir daudz priecīgu un lielisku notikumu.

Sarunājoties ar kādu draugu virtuālajā pasaulē, iepazinu par kripatiņu sevi vairāk.

Esmu sapratusi, ka man nepatīk, ka man sola. Iemesls ir vienkāršs – tā kā esmu punktuāla pēc dabas, man nepatīk gaidīt.  Vai nu ņem un dara vai nu ne.  Bet, kad man kāds ko apsola, tad es gaidu solījuma izpildīšanu, manī it kā sāk strādāt kontroles mehānisms – izpildīs vai nē.
Nezinu vai tas ir labi.

Advertisements

To nemīli

To nemīli

 

To nemīli, kas visiem padodas.

Kam pašam sava spēka nava.

Gan te, gan tur arvienu šaudās tas,

Ko tādā būtnē meklē būtne tava?

To pārāk viegli cita roka ņems,

Neviena laime nebūs viņam ilga.

Viņš vienu mirkli cēls, bet otru atkal zems

Un katrā vējā dreb kā sīka smilga.

Ja būsi maiga – tevi nicinās,

Ja būsi skarba – pazemīgs viņš liksies,

Bet gaismu tavā sirdī neatstās,

Un īsti dvēseles jums nesatiksies.

 

Par savu mīļo nesauc to,

Kas, redzot tavu galvu noliekto,

Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās būt,

Bet grib no tevis tikai prieku gūt.

Šī mīla neganta un auksta top,

Ja savu labumu tā tevī nesastop;

Un viena asara, kas tavās skropstās trīs,

Kā palu straume viņu projām dzīs.

(Mirdza Ķempe)