1991.gada Barikāžu piemiņas zīmes atklāšana…

Vakar biju Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tur notika Latvijas vēsturei svarīgs notikums – 1991.gada 12.janvāra Lielajā aulā notikušās Latvijas Tautas frontes 3.sasaukuma domes ārkārtas sēdes, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestācijas “Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu, piemiņas plāksnes atklāšana.

Gribu dalīties savos novērojumos un pārdomās.

Latvijas Universitātes Lielā aula 2011.gada 10.janvārī, pirmdienas dienā, pl.16.00 ir gandrīz pilna ar cilvēkiem, kuri nākuši, lai būtu klāt šai pasākumā.  Lai būtu vēstures liecinieki.  Sanākušie vēstures liecinieki ir gados veci cilvēki (pāri 50), nepiedien gan tā teikt, bet viņi paši jau reiz vēsturi veidojuši un nu jau kļuvuši gandrīz par vēsturi. NAV jauniešu. Esmu vienīgā jaunās paaudzes pārstāve, ja neskaita mazu ~10 gadus jaunu puiku, kas atnācis līdzi, visticamāk, vectēvam, kamēr vecāki strādā…

Atkārtošos un uzsvēršu – NAV jauniešu, nedz studentu, nedz skolēnu, nedz augstākminēto “vēstures liecinieku” bērni… Dīvaini jeb drīzāk likumsakarīgi. Pie šādas situācijas parasti noved vēstures noniecināšana, vēstures apmelošana, centieni likt to aizmirst un vēstures noliegšana merkantīlu mērķu vārdā…

Ir ieradušās vairākas augsti stāvošas vai stāvējušas amatpersonas, bet nav to, kas neļautu melot par 1991.gada Barikāžu laika notikumiem. Un, šķiet, ka arī tas ir likumsakarīgi. Tie cilvēki, kas zin kā tapa, kas organizēja barikādes, tie paši zin, kas ir un ko ir paveikuši mūsu valsts – Latvijas labā.

Tikai šajā pasākumā šo cilvēku vārdi izteikti  negribot veļas pār runātāju lūpām, kā karsts kartupelis tiem ir patiesība.

Pasākuma runātāji, no Latvijas puses, ir nākuši savu spalvu glaudīt, tīksmināties un pazīmēties…un kārtējo reizi neuzkrītoši, bet dziļāk zemē rakt vēsturi.

No Lietuvas un Igaunijas ieradušies viesi runā (tiešais tulkojums, klausoties iepriekš izsniegtajās “austiņās”) dzīvi – tā, lai stiprinātu mūsu Baltijas tautu garu, lai modinātu tās spēku, lai mēs paši vēl un vēlreiz sev noticētu un reizē arī apzinātos, ka brīvība ir jāsargā. Ar tās atgūšanu nav gana!

Un jā, vienīgi lietuvieši un igauņi sauc lietas īstajos vārdos – okupācijas karaspēks, okupācijas varas iestādes, okupācijas laiks, utt. utjp. Latvijas runātājiem tas ir padomju laiks, padomju karaspēks, padomju varas iestādes. Attieksme un izpratne, kā arī identifikācija un identificēšanās.

Visu laiku gaidu, kad tad tiks atklāta minētā piemiņas zīme.  Nu jau divas stundas ir ilgušas runas. Zinot tā laika vēsturi, nespēju iedomāties citu vietu kā Lielajā aulā pie sienas tieši virs melnajām klavierēm, pie kurām tad arī radās “Instrukcija X stundai”.

Pasākuma beigās nožēlojams ir plāksnes atklāšanas brīdis – ar roku pamājot  uz sev aiz muguras esošajām durvīm Romualds Ražuks norāda, ka tur viņa ir, aiz sienas, gaitenī… Kā nekam nederīgs gruzis, kurš kritis garām gružukurvim… Kā traucēklis ir šī plāksne. Tā nav savā goda vietā, tā nav vēsturiskajā tās vietā. Vēsture ir atkal noniecināta.

Pēc kā ātri pasākuma viesi tiek aicināti iemalkot tēju Latvijas Universitātes pagrabiņa kafejnīcā un turpināt kavēt laiku atmiņu sarunās…

Vēstures liecinieki nesteidz ne svinīgi ieraudzīt minēto plāksni, nedz kā citādi cienīgi aplūkot to. Tā nav svarīga.

Es jutos kā “it kā” nevienam nezināma cilvēka bērēs.  Skumji un nožēlojami.

______

Zemāk variet aplūkot manis uzņemtos fragmentus no 1991.gada janvāra Barikāžu piemiņas zīmes atklāšanas pasākuma Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2011.gada 10.janvārī.

Uz plāksnes stāv rakstīts:
“1991.gada 12.janvārī Lielajā aulā notika Latvijas Tautas frontes 3.sasaukuma domes ārkārtas sēde, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestācijas “Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu.

Manifestācijā Rīgā 1991.gada 13.janvārī piedalījās vairāk kā 500 000 cilvēku.

LTF domes valde šajā sēdē pieņēma lēmumu par stratēģiski svarīgu objektu aizsargāšanu Rīgā un Latvijas pilsētās.

Pēc manifestācijas sākās barikāžu celšana.”



P.S. Barikāžu unikalitāte ir atzīta arī starptautiski http://vip.latnet.lv/LPRA/sharps_bar.htm

Advertisements

10 thoughts on “1991.gada Barikāžu piemiņas zīmes atklāšana…

  1. ….Kam jānotiek ,notiksies ! Ilgi kavēties kapos atmiņās par nelaiķi,bieži atgādināt dzīvesbiedram,cik skaisti esam bijuši mūsu kāzu dienā ,ik dienas stāstīt saviem mazbērniem,
    cik drosmīga bijusi tava paaudze cīnoties par brīvību un viņu saulainu nākotni-nozīmē ne tikai pareizi audzināt “pareizu”jauno paaudzi. Tas lielā mērā nozīmē ar apmātību pūlēties iestāstīt
    šai jaunajai audzei,ka viņai nav cerību veikt savus lielos un varonīgos darbus, jo mēs,vectēvi,
    jau VISUS LIELOS DARBUS ESAM PAVEIKUŠI un jums,jaunajiem, tagad TIKAI RĀTNI ,GODĪGI JĀPLŪC TO AUGĻI. Aicinu visus savus Tautas Frontes ,Augstākās Padomes un skaistā BARIKĀŽU LAIKA biedrus par MŪSU paveikto kavēties MŪSU atmiņās. Pašķirsim ceļu jaunajai
    paaudzei VIŅAS PAŠAS VAROŅDARBIEM,jo bez tiem ARĪ MĒS NEPALIKSIM VAROŅPIEMIŅĀ kā
    cilvēki, kuri bijuši varonīgi tikai pusceļu no kaujas LAUKA UN LAIKA!

    • Blumberga kungs, man kā vienai no “jaunajiem” ar nožēlu jāsecina, ka Latvijas vecajie augstprātīgi guļ uz saviem lauriem, turpina jau 20 gadus ieņemt vadošus amatus, skolot savus pēcnācēju tādā pat augstprātībā un diemžēl nemodina tautā – jaunajos cīņas sparu, nemodina to vēlmi sekot to pēdās cīņā PAR savu valsti. Tieši pretēji – mudina likties mierā, jo viņi taču zin kā labāk. Jā jā… kā Ivars Godmanis, tā arī citi.

      Un kas tad salaiž to visu, šo valsti dēlī? Atbilde laikam ir elementārāka kā šķiet – tie paši komunisti, kas vēl aizvien ir pie tās varas siles, izliekoties tādi neesam. Bet komunistam nav tautības, to zin visi. Un noliekot biedra kartīti, par komunistu nepārstāj būt! Tā ir iedoloģija, tā ir pārliecība, kāda okupācijas laikā kā sērga pārņēma ne vienu vien cilvēku.

      Un tas ir fakts. Diemžēl.

      Tāpat kā darbība, tā arī bezdarbība noved pie sekām. Diemžēl, mūsu valstij Latvijai un tās iedzīvotājiem, visnotaļ smagām.

      Ir jāsaprot taču beidzot ikvienam, ka pašlaik un patiesībā jau vienmēr tā cīņa ir jāveic pašiem AR sevi PAR sevi, nevis ar kādu citu valsti vai varu. Turklāt šī cīņa ir nebeidzama un nepārtraukta – tā ir attīstība.

    • Ja par darbošanos STRĀDĀT izpratnē-es PAR,ja par darbošanos CĪNĪTIES izpratnē-es PRET! Un noslēgumā: Ja jau esam visi pret visu un visiem izcīnījušies-vēl tikai pietrūkst sākt ar sevi villoties .Bet tas par bijušajiem un esošajiem komunistiem varbūt ir taisnība-jau tad,kad maišeļnieku lietas skatīja pirmo reizi AP,es kolēģiem teicu,ka daudz jēdzīgāk būtu vēl pirms to atvēršanas piedāvāt un lūgt katram Latvijas pieaugušajam uzrakstīt savu ATKLĀSMII par visu,ko esi un apzinies ļaunu darījis dzīvojot , darbojoties un sadarbojoties visu okupācijU gados ar okupācijas varām,to politiskajām un militārajām struktūrorganizācījām kā aŗī visu,ko tu zini par CITU CILVĒKU ŠĀDU DARBOŠANOS LATVIJĀ un kad,kur par ko esi pratināts, aizdomās ,novērošanā turēts,tiesāts okupāciju laikā. Un ,ja arī šos ļaužu rakstiskos atklājumus glabātu JAUNOS,DAUDZ LIELĀKOS MAISOS ,no tā būtu daudz vairāk labuma,nekā savstarpēji vienam otru par pagātnē gan bijušo,gan nebijušo plosot bez pierādījumiem ,jo L A T V I J A S V A L S T S ienaidniekiem šīs savstarpējās cīņas sagādā daudz lielāku labumu ,nekā tas ļaunums ,ko viņiem sagādātu viņu sadarbnieku atmaskošana . Arī es,bezpartejiskais visos šo svešo varu gados,būtu varējis uzrakstīt ļoti daudz no ievērotā, uzzinātā no aizgājušajiem viņsaulē u.tml. Starp visu- arī par to,kad kur esmu bijis iesaukts, dienējis,ieskaitīts PSRS bruņotajos spēkos un kādā dienesta pakāpē bijis gan tad,gan uz atskaitīšanas brīdi no šiem spēkiem sakarā ar noteiktā vecuma sasniegšanu vai cita iemesla dēļ .

  2. Tomēr, domāju, ka te ir runa par vēsturi. Mūsu vēsturi unattieksmi pret to. Nevis par pareizu audzināšanu.

    Tāpat runa ir par to, ka kaut kas ar mūsdienu vēstures interpretāciju nav kārtībā.

    Kas pagātni vētī, nākotni svētī. Bet kas ļauj pagātnei sastāvēties, nākotnē vien čiku atstāj. Un pašlaik čiks lielā mērā arī pārņem gan valsti, gan tautu.

    Un nav laiks kavēties jaukajās atmiņās par savām emocijām, kad viss iet šreijā. Ir jārīkojas, pardomāti un mērķtiecīgi. Nenodalot, mēs un jaunā paaudze. Pietiek jau dažādu iedalījumu. Un gana ir ar vienkāršu- MĒS 🙂

  3. Atpakaļ ziņojums: Tweets that mention 1991.gada Barikāžu piemiņas zīmes atklāšana… « Dachinja domā par… -- Topsy.com

  4. Taisnība gan Blumberga kungam, kurš teica, ka tās ir mūsu atmiņas, un jaunatnei vajag pašai savus varoņdarbu, gan Vilnim, kurš saka, ka te ir runa par vēsturi un attieksmi pret to. Un, ka te kaut kas nav kārtībā.
    Jāsaka, personīgi mani drusku “besī”, ka piemiņas pasākumos galvenokārt tiek akcentēta viena nedēļa, 13.-20. janvāris. Protams, pati nozīmīgākā, bet tās tuvošanos varēja sajust visu 1990. gada nogali! Labi, x stundas pasludināsānu pieminēja, bet vēl pirms tam bija jaundibinātās LR prokuratūras ieņemšana, pieminekļu spridzināšana, notikumi Preses namā un daudz kas cits.

    • ”Besī” fakts, ka vismaz 20.janvāris nav pasludināts par oficiālo valsts svētku dienu/brīvdienu. Varbūt kādā 2021.g., kad pie varas vairs nebūs vecie komunisti (?), bet ‘Dachinjas’ paaudzes jaunie liberālisti ?

  5. To Edge:
    Un ko tev dos tie jaunie liberaalisti?, ja vinji pashi uz doto briidi neatskjir subjektus no objektiem.
    Dachinja jau nu nebuus taa,kas muusu tautu kaadreiz uzrunaas, un attiistiis. Vaig gudru cilveeku, neviss taadu, kam smadzenju podaa taads haoss, ka pat div dazhaadas lietas neatskjir.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s