Par attieksmi

Daudz es dzirdu, ka cilvēki saka: “Man kauns par šo valsti, kauns, ka tajā dzīvoju!”, “Valsts par mani nerūpējās!“, utt. Pašreizējā ekonomiskajā un politiskajā situācijā Latvijā, izdzirdot šādus vārdus, pirmais, ko gribētos darīt – ir piekrist.

Bet vai tiešām, ja iedziļinās un aizdomājās par patiesajiem iemesliem katra indivīda un sabiedrības diskomfortam? Vai patiesi, ja izprot augstākminēto vārdu un teikumu kopumu, mēs katrs ko tādu arī domājam un jūtam?

Padomju okupācijas laikā Latvijā, kas ir ne mazāk kā 50 gadu jeb pusgadsimts, sabiedrībā tika sēta aplama izpratne, ka valsts ir kas abstrakts un no cilvēkiem neatkarīgs. Visa vaina vienmēr tika novelta uz “sistēmu”. Un nekad nerunāja par to, ka aiz visa vienmēr ir konkrētu cilvēku konkrēta darbība vai bezdarbība. Jā, neviens cits, kā cilvēks nolemj, pavēl, rosina, atceļ, īsteno SAVU gribu. Un tāda pati aplama padomju okupācijas laika izpratne mums tiek potēta arī pēdējos 20 gadus un iemesls tam ir nekas cits kā  okupācijas varu un komunistiskās ideoloģijas īstenojošo personu netraucēta esamība pie Latvijas varas stūres.

“Griba” ir nesaraujami saistīta ar “mērķi”. Un te nu rodas jautājums – cik daudz cilvēki domā par to, ko dara un saka? Un, ja saka, tad ar teikto ko tieši vēlās panākt? Kāds ir mērķis?

Patiesais cēlonis cilvēku šādiem izteikumiem ir nepatika un neapmierinātība ar konkrētu amatpersonu, valsts varu realizējošo personu rīcību, teikto un iecerēto. Iespējams arī ar paša nespēju vai nevēlēšanos beidzot ne tikai runāt, ka kaut kas būtu jāmaina, bet arī sākt rīkoties – tātad arī uzņemties atbildību par savu darbību vai bezdarbību.

Pēdējo dienu notikums, mani satrieca. Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš ar savu runu ANO Generālasamblejas 66.sesijas atklāšanā, jā, diemžēl, arī viņš ir Padomju okupācijas varas raudzējums.

Noklausoties nespēju saprast nedz kāda mērķa vadīts viņš rīkojās tieši tā kā rīkojās un kādēļ tieši tā ir realizējis savu Latvijas valsts augstākās amatpersonas gribu???

Pirmās sajūtas noklausoties bija KAUNS! Neizsakāms kauns. Bet tad,  es tomēr nevis ļāvos šim kaunam un ieslīgšanai ne pašas radītos kompleksos, bet padomāju vēlreiz. Un teikšu Jums tā – paceliet latvieši un Latvijas pilsoņi savas galvas augstāk, iztaisnojiet muguras un sāciet ne tikai domāt, bet arī rīkoties. Sāksim paši sevi cienīt un novērtēt!

Tieši tāpēc…

Visskumjākais ir tas, ka neviens neatgādina un pats Andris(nespēju nosaukt pašlaik vairs par prezidentu) arī nesaprot, ka viņa pienākums ir Latviju neapkaunot un viņam ir tiesības runāt savas valsts valodā! Nevis man vai mums ir jākaunas, bet mums ir jānokaunina tāds prezidents, un ikviens,  kurš faktiski ir devis pamatu pasaulei smieties par Latviju!

Man par manu zemi un valsti kauns nav – man ir riebums pret cilvēkiem, kas to degradē savā iedomībā un bezkaunībā.

Un jā esmu spiesta šo jautājumu gan uzdot sev, gan lūgt vai aicināt to uzdot katram pašam sev – Kad pēdējo reizi mēs esam kādu nokauninājuši par tā saprātam, tautai un valstij nepiedienīgo, apkaunojošo, degradējošo vai pazemojošo  rīcību?

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s