Kas izskaudis cilvēkā cilvēcisko?

Atdzīšos, ilgi domāju rakstīt vai nē šo ierakstu. Kā redzi, izdomāju.

Aizvakar Latvijai tapa zināms kārtējais gadījums, kad aprūpes centrā līdz nāvei neaprūpēts 20 gadīgs puisis. Tagad jau viņš ir citā saulē. Lai viegls ceļš uz debesīm…

___

Cilvēcība. Līdzcietība. Iejūtība. NEvienaldzība. Laipnība. Vienkārši labā darīšana otram. …es domāju, kur gan tas viss 21.gadsimtā ir pazudis? Kas to no cilvēkiem izskaudis?

Tu teiksi: “Dace, Tev šodien tikai slikta diena – nedomā par tādām lietām. Cilvēki mirst katru dienu. Mēs visi reiz mirsim…Visam jau izstāvēt klāt nevar. Algas mazas. Ja maksātu vairāk, tad viss būtu kārtībā.”

Un es Tev atbildētu: “Jā, mēs visi esam mirstīgi, bet ne mums dotas tiesības lemt kā un kad citiem mirstīgajiem mirt. Un dienai jau nav nekādas vainas. Un man arī ne, jo nespēju nedomāt. Es negribu nedomāt. Cilvēkam ir jādomā un jādara LABU.”

Un es domāju….jo mēs taču jebkurš varam nokļūt aprūpes centrā, mēs nekad nezinām kādi pārbaudījumi dzīvē būs mums… Un, ja es tādā aprūpes centrā nonāktu…vai mani aprūpētu tie, kam tas IR jādara? Vai arī es nokļūtu nāves briesmās nevis aprūpē?

___

Vakar es atcerējos kādu sen piedzīvotu situāciju. Man toreiz bija kādi gadi 12-13, ne vairāk. Ar ansambli, kurā dziedāju, mēs devāmies ar koncertiem uz vairākiem bērnu namiem. Tai skaitā bijām vienā, kur bērniņi bija vecumā no silītes līdz skolas vecumam.  Bija arī slimi bērniņi – ūdensgalvas, bērnu trieka, dauna slimība… Varēja redzēt cik dažādas ir audzinātājas – kura skatās ar mīlestību uz mazuļiem, un kurai viņas darbs riebjas… Un bērni to jūt. Ai, kā jūt! Es arī to jūtu. Kurš gan nejūt?

Zini, kas visus bērnus vienoja? Viņus visus vienoja pamestība. Tie bija dzīvu(!) vecāku bāreņi.  Visiem bērniem ir vajadzīga mīlestība. Tā pat kā ziediem. Tie ir skaisti un aug veseli, ja tos mīl. Vecāku pamestiem bērniem mīlestību vajag jo tik, jo viņi ir nodoti. Jā, nodoti – viņi pasaulē nav prasījušies. Viņi radīti un pamesti, kā nekam nevajadzīgas lietas. Mazas, neaizsargātas dvēselītes ir atstātas likteņa varā. Likteņa, ko valsts un sabiedrība ir iemiesojusi tādos veidojumos kā bērnunamu, aprūpes centru administrācija un darbinieki. Sabiedrība maksā šiem ‘cilvēkiem’ algu. No viņiem tieši ir atkarīgs cik labi, veseli un sirdsmīlestības guvuši izaugs mazie ķipari.  Kādi cilvēki viņi būs. Vai tie amatos sēdošie to apzinās, ka viņi ir tie, kas var celt spārnos vai sagraut dzīves!?!

Un te nav stāsts par atalgojumu. Te ir stāsts par atbildību un cilvēcību. Ne par kādu naudu nevar nopirkt patiesu cilvēcību un sirdsgudrību, labestību un līdzcietību, godīgu darbu.  Ja var, tad nosauciet summu un sabiedrība to maksās! Nešaubos, ka maksās!

Spilgti atmiņā iespiedies brīdis no brauciena uz bērnu namu, kad kāda maza, apmēram 3 gadus jauna meitenīte pienāca man klāt, apķēra un ieritinājās klēpī. Kā jau ar mazu cilvēciņu parunājāmies par spēlēm, lellēm, par to vai patīk dziedāt vai dejot… Pēc mirkļa mazā meitenīte man pateica divus teikumus, kuros bija tik daudz no lielās dzīves, ko viņa jau bija sapratusi…: “Lūdzu neej prom. Es esmu laba.”… Lieki teikt, ka tajā brīdī un arī tagad, es saku paldies saviem vecākiem, ka viņi man ir, un ir devuši visu to, kas tik daudziem trūkst.

Jā, visus bērnu nama bērnus vienoja un vēl aizvien vieno pamestība. Tie bija dzīvu(!) vecāku bāreņi. Pieaugušo vienaldzības un ļaunuma ķīlnieki.

Bet sižetā jau nerunā par bērnu namiem, bet gan par aprūpes namiem, kas ir kaut kas pavisam cits pēc savām funkcijām.

Ar aprūpes namiem ir savādāk – tās ir specializētas iestādes, kur tiek ievietotas personas, kurām ir nepieciešama 24 h aprūpe un uzmanība.  Un ievietotas tiek, ne jau tāpēc, ka negribētu rūpēties, bet gan tāpēc, ka cilvēks nespēj vienlaicīgi strādāt algotu darbu, lai varētu pabarot un izdzīvot un vēl arī aprūpēt 24h diennaktī. Viens cilvēks to nevar. Objektīvi nevar. Tāpēc ir šie aprūpes centri!  Radinieki, vecāki vai valsts par šo pakalpojumu -aprūpi-maksā algas.

Protams, darbs nav viegls, bet, ja tas ir Tavs sirdsdarbs, tad tas nešķitīs grūts. Tādam darbam, kā jebkuram darbam, ir jābūt cilvēka aicinājumam. Un, kas tad ir sirds darbs? Tas noteikti nav darbs, kas nodara ļaunu. Sirds darbs var būt tikai darīt labu.

Skatoties Tautas balss sižetā redzamos aprūpes centra darbiniekus…atvainojos, nobarojušos, zeltos apkārušos ciniķus, kas ar savu attieksmi un uzvedību nav noderīgāki par parazītiem… mani nepameta jautājumi – Kā tiem nav kauna? Kā naktīs tādi mierīgi guļ, kā ēdiens rīklē nesprūst – kas tie par radījumiem, kas ne tikai ir vienaldzīgi, bet gan atklāti ļauni, sēžot augstos amatos un aci nepamirkšķinot, ar savu bezdarbību nogalina lēnā, spīdzinošā nāvē cilvēku, kurš sevi aizstāvēt nevar?

Pat dzīvniekos ir vairāk cilvēcības…

Un te nav ko daudz vērtēt… cilvēks ir atstāts bez palīdzības. Apzināti atstāts. Laikam no visiem kretīniem SAC “Rūjā” pie amatiem tikuši vislielāki… Par to visiem viņiem, kam ir bijusi uzticēta puiša aprūpe, IR jāatbild pēc visas likuma bardzības, lai redzētu vien rūtotas debesis. Jācer, ka tā arī notiks – kriminālprocess ir uzsākts – jānovēl izmeklētājiem izturību, jo lieta nav viegla – psiholoģiski smaga.

Bet mani šodien nodarbina vēl kāds jautājums – CIK vēl ir šādu bērnu, cilvēku, kurus neaprūpē tie, kam tas jādara? Kā palīdzēt? Kā viņus paspēt glābt? Kā cilvēkos atgriezt/atdzīvināt cilvēcisko?

————

Manuprāt, mātei pārmetumi ir lieki, jo bērnu nodod APRūPē, nevis pamet! Bērnu uztic konkrētiem cilvēkiem, konkrētam ārstniecības personālam. UZTIC!!! Bet šo uzticību pieviļ, nodod, izmanto….

Ja runājam analoģijā – tik pat labi, ja skolā kaut kas ar bērnu notiks, tad vainīgi būs vecāki vai tomēr  skolotāji???

Nē, vainīgi būs skolotāji, jo atbildība IR tiem, kam tajā brīdī cilvēks uzticēts!

P.S. Foto atrasts te.

Un jā, te būs atgādinājums tam, ka nav nevērtīgu, nevajadzīgu cilvēku. Nav notikumu bez iemesla.

Mēs katrs te-uz zemes esam ar mērķi mīlēt un darīt LABU. KATRS. Un nav NEVIENA iemesla, lai nedarītu labu.

Advertisements