Zaķ-epopeja

Zaķis atpircis automašīnu no sava uzņēmuma http://go.tvnet.lv/e2icefUN? Ar to jau nekas nav atrisināts…”Kā ziņots, pēc portāla «Pietiek.com» vēstītā, Zaķis gadu mijā ticis pie jaunas automašīnas «Volvo XC60», nenomaksājot valstij aptuveni 8800 eiro (6160 latu) PVN. Lai veiktu šo darījumu, Zaķis AIZDEVIS savai firmai 34 571 latu. Šī nauda aizskaitīta uz firmas kontu, lai tā iegādātos Zaķa kāroto transportlīdzekli, atbrīvojot viņu no nepieciešamības personīgi nomaksāt PVN.“Tagad Zaķis atpērk auto par tādu pašu summu, tātad – viņš par a/m iztērējis ~70 tūkstošus latu???
Kā uzņēmums viņam atdos parādu? Vai parāds vēl jāatdod?

Varbūt kāds uzskata, ka ja A kādam B aizdod 5 latus gaļas iegādei un pēc tam šo gaļu no B atpērk (nevis paņem kā parāda faktisku atmaksu preci) par 5 latiem, tas vai tad nenozīmē, ka gaļa A izmaksājusi 10 latus? Elementāra matemātika.

No kurienes Zaķim tāda nauda – ko aizdot un pēc tam preci, kuras iegādei naudu jau aizdevi, vēl atpirkt? Un kur loģika? Ka tikai nav legalizēti kādi līdzekļi? Jo skatoties vismaz pēc 2011.gada amatpersonas deklarācijas, viņam tik daudz naudas nav. Par 2012 gadu, diemžēl, mēs uzzināsim tikai nākamgad…

Vēl jau ir uzņēmuma vieglā transportlīdzekļa nodoklis – vai tas ir nomaksāts?

Vēl ir arī Krimināllikuma 218.pants. “Izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas” un vēl citi panti, kuru iespējamo atbilstību Zaķa darbībām būtu jāpārbauda.

Ar atvainošanos vien nepietiek! Turklāt Zaķis savā “atvainošanās” faktiski ir apvainojis VISUS uzņēmējus, pasakot, ka visi ir zagļi, kuriem Zaķa domāšana ir pieņemama.

Ar Zaķi kā pasakā – jo tālāk, jo briesmīgāk…

Advertisements

Glābēj(?)silīte

Bloga ieraksts oriģinālā man tapa jau 2011.gada janvārī.

_____

Nesen kādu vakaru, redzēju vienu no National Geografics raidījumiem, kurā stāsts bija par ziloņiem, kas nežēlīgi nogalina.
Mazs ieskats te

Skatījos ar lielu interesi, jo raidījumā tiek meklēts cēlonis šādai ziloņu rīcībai. Un šis cēlonis tiek arī atrast. Izrādās 20.gadsimta 70-tajos gados dabas zinātnieki un pētnieki, it kā labu gribēdami, mazos zilonēnus atņēma to vecākiem un pārveda vairāk kā 500 km tālāk. Mērķis bija vienmērīgi izklīdināt ziloņu populāciju Kenijā.
Netika ņemts vērā, ka zilonis ir ģimenes dzīvnieks, kurš viens nav spējīgs dzīvot. Tika traumēta ziloņu psihe, uzauga dzīvu vecāku bāreņi, neiepazīstot vecāku mīlestību un rūpes. Tika izjaukta Dabas noteiktā kārtība.

Pagāja laiks un sakās ziloņu izdarītās nežēlīgās citu dzīvnieku – cilvēku mājdzīvnieku slepkavības. Tās pastrādāja šie cilvēka “radītie” – no ģimenēm atrautie zilonēni, kas nu bija izauguši lieli. Viņi atcerējās. Viņi nekad nebija aizmirsuši to, ko cilvēks tiem izdarījis – iejaucies to dabiskajā dzīvē, atņēmis ģimeni, atņemot arī normālu nākotni. Un tas radīja dusmas un viņi atgriezās, lai atriebtos.

Kādēļ šo visu rakstu?
Tāpēc, ka… domāju par iespējamo analoģiju, jo šodien ir izskanējusi ziņa, ka Latvijā, Daugavpilī tiek atvērta trešā (!!!) “glābējsilīte”, lai mātes, kas negrib bērniņu paturēt, to atstātu tur.
It kā rūpes par dzīvību, bet vai par normālu dzīvi? Atkal tiek palielināta dzīvu vecāku bērnu bāreņu populācija, turklāt vēl valstiski atbalstīta.
Tā vietā, lai domātu par to, kā ikvienam katram pašam un līdz ar to sabiedrībai kopumā kļūt atbildīgākai, cilvēcīgākai, prātīgākai un labākai…valsts iestādes vairo bezatbildību. Bet nevajag aizmirst, ka šīs iestādes nav nekas abstrakts – tajās strādā cilvēki un šīs iestādes dzīvina cilvēki!

Bērnu nami ir kā šī 500km attālumā radītā ziloņu-bāreņu teritorija, šādas “glābēj(?)silītes” ir kā smagās mašīnas ar kurām mazie zilonēni tika aizvesti tālumā…

Var jau teikt, ka labāk tā nekā zīdaiņu mirstīgās atliekas atkritumu konteineros.
Bet vai tiešām šis ceļs ir labākais cilvēkam un sabiedrībai kopumā? Vai pēc 20 gadiem mēs nepiedzīvosim vēl lielāku vardarbību un asinskāri kā šodien, vienkāršas mīlestības, cilvēcīguma un dabas noteiktās atbildības trūkuma dēļ…ko cilvēks pats izskaudis un ģenerējis?

Vai tā tiešām ir labāk?

P.S.  Vēlāk man tapa vēl viens bloga ieraksts par glābēj(?)silītēm un to anonimitāti.

N.B.Ir 2012.gada jūnijs un BEIDZOT arī ANO ir nobažījušies par šo silīšu izplatību Eiropā.

Sabiedriskais transports un tuvredzīgā loģika…

Tuvredzīga loģika vai tomēr apzināta tirgus sargāšana? No sērijas, kaut slikti, bet vismaz mēs pie tās siles.

Manuprāt, pasažieru pārvadātājiem labāk būtu jācīnās par minimālo maršrutu nodrošināšanu(t.i., valsts nosaka cik VISMAZ ir jāveic braucienu)+lai var braukt cik grib un pelnīt. RT @delfilv http://delfi.lv/a/42443886 Pretējā gadījumā zaudējumi būs vienmēr, jo valsts dotē, pasūta maršrutus un braucienu skaitu, BET liedz braukt vairāk, t.i., neļauj uzņēmējam pelnīt.

Vai no tām dotācijām ir vairāk labuma vai ļaunuma?
Pie šādiem apstākļiem, ir nejēdzīga dotācija kā tāda, jo faktiski dzen pasažieru pārvadātājus bankrotā, jo viņiem nav faktiski objektīvu iespēju optimizēt biznesu kā tādu – jo visiem zināms, ka, ja viens produkts (maršruts) strādā ar zaudējumiem, tad cits ar milzu pieprasījumu un peļņu, tādējādi tiek radīts līdzsvars, kas mazina objektīvos zaudējumus kopumā uzņēmumam.

Jācīnās ir nevis tikai par dotācijām (zaudējumu segšanu), bet tirgus plašāku atvēršanu – nosakot minimālo braucienu skaitu kādu jānodrošina + jāļauj braukt vairāk, ja faktiski pasažieru pieprasījums pastāv.

P.S. Vēl diezgan dīvaini ir, ka arodbiedrības klusē – tām viss patīk?

n.b. Foto atrasts google.com

Par vienu no Latvijas vaļiem – izglītību.

Ne tikai par augstāko…

Pirms kāda laika ierakstīju mazliet provocējošu tvītu, par Latvijas Izglītības ministra Roberta Kīļa pausto, ka viņš neredz racionālus iemeslus kādēļ Latvijas valsts augstākās izglītības iestādēs nevarētu nodrošināt izglītības iegūšanu krievu valodā.

Ierakstīju, lai pievērstu uzmanību Izglītības ministra sacītajam.

Uzreiz precizēsim – runa ir par Latvijas VALSTS izglītības iestādēm, nevis privātām. Latvijas valsts, kurā valsts valoda ir latviešu, izglītības iestādēm. Man kā Latvijas pilsonei un patriotei ir svarīgi kāda izglītība un kādā valodā tiek nodrošināta Latvijā, valsts izglītības iestādēs.

Nevienam Latvijas pilsonim nav noslēpums kā ir radusies Latvija un kādi pārbaudījumi mūsu valstij un zemei caur gadu desmitiem un simtiem bijuši. Mēs katrs to jūtam un zinām gan paši caur savu personisko pieredzi, gan ģimenes jeb senču pieredzēto un stāstīto, ka arī caur tautas kopējo atmiņu.  Tie, kas nav Latvijas pilsoņi un sevi ar Latviju saistīti neizjūt, viņiem, visticamāk, arī tas neinteresē un nav svarīgi, jo viņiem svarīgāk noteikti ir savas valsts, kurā tie ir pilsoņi, nostādne. Protams, ir izņēmumi, kas nav vairākums. Tieši tāpēc tie ir izņēmumi.

Es vēršos pie katra Latvijas pilsoņa un latvieša, kas nav nejaušība vai izņēmums, bet gan likumsakarīgs Latvijas vēstures, latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanas rezultāts un arī turpinātājs. Tāpēc es vēršos pie katra Latvijas pilsoņa, neatkarīgi no tautības un arī pie valsts nācijas-latviešu pārstāvja – katra latvieša.

Manot izvērsušos diskusiju twitter.com, vairākus lūgumus pēc argumentiem un šķietamu nepatiku pret to, ka es nepiekrītu ministra paustajam, t.i., nepiekrītu, ka Latvijai būtu jānodrošina augstākā izglītība krievu valodā, centīšos paskaidrot, kāpēc šāda Izglītības ministra nostāja man ir nepieņemama un, šķiet, visnotaļ neadekvāta, lai neteiktu, ka Latvijai kaitējoša ilgtermiņā.

Latvija un izglītība.

Neapstrīdams ir fakts, ka pirmās Latvijas augstākās izglītības iestādes oficiāli kā Latvijas valsts izglītības iestādes radās pēc Latvijas dibināšanas. Un tas ir loģiski. Ir cits jautājums – Kādēļ tās radās? Kādēļ gan nevarēja turpināt izglītību iegūt ārpus Latvijas svešās valodās? Elementāri – tādēļ, lai Latvijas pilsoņi, latviešu tauta varētu iegūt izglītību, tai skaitā augstāko, savas Latvijas valsts – latviešu – valodā.

Latvijas dibinātāji, Latvijas pamatlikuma – Satversmes – tēvi, Latvijas dzimšanas laika inteliģence izglītību bija ieguvuši ārpus Latvijas – Santpēterburgā (Krievijā), Tērbatā (Igaunijā), Vīnē (Austrijā), utt., studējot gan krievu, gan vācu, gan angļu, gan latīņu valodās. Un iegūto izglītību viņi pašaizliedzīgi  izmantoja, lai dibinātu Latviju un izglītības sistēmu Latvijā, latviešu valodā. Pēc kā paši kļuva par mācībspēkiem Latvijas augstskolās.

Viens no galvenajiem noteikumiem, lai varētu rasties, nostiprināties un pastāvēt neatkarīga valsts, vienmēr ir bijis: konkrētajā zemē jābūt pietiekamam skaitam akadēmiski izglītotu pilsoņu. Tādēļ tieši valsts dzimšanas laikā, 1918.gadā, īpaši aktualizējās doma par nacionālo augstskolu.  1919. gada 28.septembrī bijušā Rīgas Politehniskā institūta ēkā Raiņa bulvārī 19 svinīgi tiek atklāta Latvijas Augstskola (Augstskolas organizēšanas procesā kā ierastāks un biežāk lietots tika atbalstīts nosaukums Latvijas Augstskola, pieņemot to pagaidu lietošanai. Pēc Satversmes izstrādāšanas tika pieņemts nosaukums Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļūst par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas brīvības un neatkarības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. Universitāte dzima un veidojās līdz ar mūsu valsti, bet vēlāk tā pilnveidoja Latviju pašu.

Pirms PSRS (mūsdienās tiesību un pienākumu mantiniece ir Krievija) okupācijas Latvijas Universitātes darbinieki un studenti, es pat teiktu tauta, bija atraduši kopīgu mērķilatviešu zinātniskās terminoloģijas izkopšana un akadēmisko tradīciju veidošana. Ko ar rusifikācijas palīdzību PSRS okupācijas laikā, līdz pat 1990.gada visādiem spēkiem centās izskaust okupācijas vara. Nenoliedzami, augstākām izglītības iestādēm, mācību spēkiem nebija viegli, lai neteiktu, ka bija apgrūtinoši atkal atgriezties pie latviešu zinātniskās terminoloģijas lietošanas un izkopšanas, un akadēmisko tradīciju veidošana, bet tas bija jādara. Ir pagājuši mazliet vairāk kā 20.gadi kopš Latvijas neatkarību esam atguvuši, bet PSRS(uzsveru tagadējās Krievijas) apzinātās rusifikācijas sekas vēl aizvien ir jūtamas. Lai neteiktu, ka rusifikācija tiek turpināta, tikai par to skaļi netiek paziņots un neviens jau arī neteiks.

Kāpēc gan Latvijā augstāko izglītību Latvijas valsts izglītības iestādēs nevarētu iegūt krievu valodā vai kādā citā, kas nav latviešu valoda?

1) Tāpēc, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Tāpēc, ka mums ir jāturpina mūsu senču iesākto latviešu zinātniskās terminoloģijas izkopšanu un akadēmisko tradīciju veidošanu, mums ir jālieto latviešu valoda ikdienā, izglītībā, konferencēs, sammitos, pasaulē.

2)  Ja Latvijas valsts savās valsts iestādēs par Latvijas valsts budžeta līdzekļiem nodrošinās izglītības iegūšanu kādā svešvalodā, tad šāda iespēja ir jānodrošina jebkurā svešvalodā un jebkam. Ja vienā svešvaloda var, kāpēc citās >200 nevar? Es runāju par vienlīdzību, kuru var pieprasīt un noteikti arī pieprasīs, ja mēs pavērsim durvis šai iespējai. Un te nav stāsts par krievu valodu vien – te ir stāsts par mongoļu, somu, franču, lietuviešu, igauņu, vācu, arābu, poļu, meksikāņu, spāņu, čukču, utt. valodām.

3) Pie apstākļiem, kad “robežas ir vaļā”, nav saprotams, kāda ir nepieciešamība Latvijā nodrošināt augstāko izglītību svešvalodā, kas ir lielvalsts Krievijas valsts valoda? Nav liegta personām iespēja studēt Krievijā, krievu valodā. Vajag tikai gribēt un darīt – braukt un studēt. 

4) Studijas latviešu valodā tiek nodrošinātas TIKAI Latvijā. Visur, kur brauc studēt jaunieši no Latvijas, viņi mācās tajā valodā, kurā valstī tie ir izvēlējušies studēt, nevis latviešu valodā. Protams, sākumā tulkojot, līdz laikam, kad jau brīvi valda tās valsts valodu. Vienalga vai tā būtu Amerika, Vācija, Dānija, Somija vai Norvēģija, kaut tā pati Krievija.

5) Mums ir jāiegulda valsts līdzekļi Latvijas valsts izglītības iestādēs un sistēmā – personālā, lai mēs Latvijā varētu skoloties latviski, nevis, lai nodrošinātu visai pasaulei iespēju skoloties svešās valodās. Lūk Jums arī racionāls un ekonomisks pamatojums kādēļ mēs nedrīkstam un nevaram atļauties no valsts budžeta nodrošināt izglītības iegūšanu jebkurā citā valodā, kas nav latviešu. Visupirms tas ir jānodrošina augstākajā kvalitātē no bērnudārza līdz pat doktorantūrai latviešu valodā, un tikai tad mēs varam runāt par iespēju atbalstīt no valsts budžeta līdzekļiem izglītību kādā vēl svešvalodā.

6) Zinātniskā terminoloģija, akadēmiskā tradīcijas gan angļu, gan vācu, gan krievu valodās ir veidojušās tieši tāpēc, ka šajās valodās ir ticis studēts gadu desmitiem un simtiem, un tikai tāpēc šīs valodas ir tik izplatītas un zināmas. Nebija jau citu variantu. Bet mums ir. Beidzot mums ir iespēja studēt latviski. Absurdi būtu domāt, ka tik cik ir angļu, tik izplatīta arī ir angļu valoda, vai arī, tik cik ir krievu, tik izplatīta ir krievu valoda. Valoda ir tik izplatīta un dzīva, cik daudzi to lieto, neatkarīgi no tautības vai valstiskās piederības. Vai būtu slikti, ja latviešu valodu lietotu arvien vairāk cilvēku?

Tāpēc Latvijas valsts Izglītības ministram, lai kas tas arī būtu, primāri ir jāsaprot valsts valodas lietošanas ārkārtīgi svarīgā nozīme valsts un tautas attīstībā un pastāvēšanā. Izglītība jābalsta visu pirms valsts-latviešu valodas lietošanā, lai izglītības kvalitāte nacionālas valsts līmenī būtu aizvien augstākā attīstības pakāpē. Tas neizslēdz paplašināt apgūstamo svešvalodu skaitu, ko Izglītības ministrs jau ir minējis un ko es atdzīstu par labu esam.

Jebkura valoda ir ieguvums. Un tieši tāpēc, mums nevis ir jādod iespēja Latvijā latviešu valodu nelietot un neapgūt, bet gan jāveicina tās lietošana un apgūšana.

Mums ir skaista un sena valoda. Mums ir sīksta un dzīvot griboša valoda. Mēs Latvijas pilsoņi un latvieši esam atbildīgi par tās tīrību, pastāvēšanu, pilnveidošanu un bagātināšanu.

Un kāpēc gan mums – Latvijai – nebūt tai pasaules valstij, kas vislabāk spēj sniegt unikālas zināšanas savā – latviešu valodā jebkuram? Mēs varam uz to tiekties. 😉

P.S. Foto atrasts google.com

Skatiens. Vienaldzība. Lēciens.

Un dzīvība izdziest.

Vakar no Vanšu tilta noleca 20 gadīgs, jauns vīrietis. Jauns, darba spējīgs un, pēc visa spriežot, NEVIENAM nevajadzīgs. Jā – nevienam, jo neatradās neviens, kam viņa dzīvība rūpētu. Tagad visi gudri teikt, ka puisis ir bijis garā slims. Vai kāds saprot, ko nozīmē “garā slims”? Tas nozīmē, ka viņš savā pasaules uztverē ir bijis kā bērns. Bet bērni par sevi parūpēties nevar. Pieaugušie pat ne vienmēr to māk. Un tas ir fakts. Diemžēl.
Tieši tāpēc sauc palīgā kā nu māk. Un lēciens, izskatās, ka bija skaļākais…tā, lai sadzird BEIDZOT…

Visdrausmīgākais ir – Vienaldzība. Tā ir sērga, kas pārņem arvien vairāk cilvēku.

Kas negrib neko darīt un atbildēt, tas meklē iemeslus, lai nedarītu un neatbildētu.

Kas grib darīt – iespējas, lai izdarītu pēc iespējas labāk.

Piebildīšu Vinstona Čērčila teikto: “Nav nozīmes sacīt: “Mēs darām lietas, cik vien labi spējam”. Jums jāgūst panākumi, darot lietas, kas ir nepieciešamas.

Un te nu ir jautājums – VAI tika izdarīts VISS, lai glābtu cilvēku? Vai arī visi dienesti vienkārši un tikai apturēja faktiski satiksmi Rīgā, radot bardaku un noskatījās kā cilvēks izdara pašnāvību.

Jā, noskatījās.

Es varētu piedot, ja būtu darīts viss, bet nebūtu izdevies glābt. Bet nav iespējams piedod, ja pat NAV mēģināts glābt. Neattaisnojama ir negribēšana.

___

10 gadu laikā 10 cilvēki ir kāpuši un viens ir gājis bojā. Un līdz pat šim brīdim, NEVIENAM 10 gadu laikā NAV radies rīcības plāns, ko šādās situācijās darīt.

21.gadsimta tehnoloģiju pasaulē NEVIENS nezina par signalizācijām, elektrotriecieniem, galu galā policistiem šī tilta katrā galā (agrāk tā ir bijis). Ir taču tik daudz visādu variantu kā izdarīt tā, lai NAV iespēju atņemt sev dzīvību uz konkrētā tilta!

Vai tiešām nepietiek ar ar ģimeni, kas leca no daudzstāvu mājas degoša dzīvokļa balkona, bet ugunsdzēsēji noskatījās?

Vai nepietiek ar situāciju, kad gāja bojā Jāņa Streiča dēls, bet glābēji noskatījās un “nevarēja” divus pakāpienus pa trepītēm augstāk uzkāpt, lai glābtu?

Vai nepietiek ar aprūpes centrā “Rūja” nozāļoto Artūru, par kura dzīvību nevis aprūpes centra darbinieki cīnījās, bet ņirgājās?

Vai beidzot pietiks ar šo 20 gadīgo puisi, kurš noleca vakar, lai beidzot pie varas esošie morālie impotenti, kas ir pārkonsolidējuši visu savu sirdsapziņu, prātu un kaunu,  atstātu savus amatus un atbrīvotu vietu tiem, kuriem NAV VIENALGA?

Kam vēl ir jānotiek, lai BEIDZOT būtu KAUNS????

Lai BEIDZOT kāds lūgtu PUBLISKI PIEDOšANU un PATS atkāptos???

P.S. Foto atrasts google.com

Kas maksā, tas pasūta mūziku(.)(?)(!)

Tā bija.

21.gadsimta Latvijā un pasaulē dienas kārtībā ir jautājums – vai tā ir šodien un arī turpmāk būs?

Vai šī elementārā patiesība nav apgriezusies kājām gaisā un kļuvusi par – “Tas, kurš klausās, tas neko nepasūta, bet maksā.” ?

Un šis jautājums uztrauc visus, katru indivīdu savā intensitātē un apmērā.

Vakar, noskatoties raidījumu “Sastrēgumstunda”, ko vada Gundars Rēders, diemžēl, bija jāizdara secinājums, ka raidījums neviesa ne mazāko skaidrību kam, kad, par ko un cik vispār ir jāmaksā un – kas ir tiesīgs naudu(labumu) saņemt? Bet varbūt tāds ir mērķis – radīt nesaprašanu, lai neviens neko nesaprastu un visi maksātu?

Kā niķīga bērna kājas piesitiens pie zemes palika arī Kārļa Būmeistera (LaIPA valdes loceklis) faktiski nekontrolētā, diemžēl, arī neargumentētā agresija ar kādu viņš vērsās pret Saeimas deputātu Jāni Dombravu. Interesanti būtu zināt, vai Kārlis tik pat agresīvi ir pieprasījis atbildes un rīcību no cienījamajiem komponistiem Imanta Kalniņa un Raimonda Paula, kas kā jau pieminēja kāds raidījumā skatītājos sēdošs kungs, likumdevējos ļooooti ilgi sēdējuši un bijuši? Varbūt Kārlim un citiem autoriem derētu pajautāt, ko viņi kā likumdevēji, ar savām 2 balsīm no simts – ir darījuši autoru labā? Vēl vairāk, ko viņi paši dara, lai pārliecinātu sabiedrību un likumdevēju, ka viņiem ir taisnība un tiesības?

Tā pat arī pēc raidījuma, sabiedrības iemīļotajā twitter vidē bija manāmi jau atkal daudz vairāk jautājumu kā atbilžu.

Skumjākais tas, ka visa šī diskusija, ja to tā var nosaukt, grozās tikai un vienīgi par un ap naudu. Drīzāk tāds naudaskāru cilvēciņu burziņš, kas runā par to vien kā atrast veidus kā naudu iegūt, nerunājot nemaz par to, ko par šo naudu dod pretī, kādā kvalitātē un vai tam, no kā to naudu gribās paņemt – vispār ir jāmaksā, ja viņš no Tevis nav prasījis to, ko Tu dod.

Man ir bijusi tā laime būt zvērināta advokāta Mārča Krūmiņa studentei Latvijas Universitātē.  Lekcijas  autortiesībās pie Krūmiņa kunga atceros kā interesantas, kvalitatīvas, domāšanu raisošas un, kas pats galvenais – vērtīgas tāpēc, ka bija tik ļoti mudinošas nezaudēt veselo saprātu, risinot strīdus, kurus “intelektuālā īpašuma” jomā, diemžēl, rada nevis intelekts, bet gan naudas kāre.

Mārcis Krūmiņš vakar raidījumā pateica, ko pavisam vienkāršu un elementāru, ko saprot visa pasaule – tirgus noregulēs to, ko likumdevējs objektīvi nespēj noteikt. Jeb citiem vārdiem sakot – ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Reizēm ir jāpanāk solītis atpakaļ, lai divus lielus spertu uz priekšu.

Vakar raidījumā nepiedalījās tādi mūzikas/glezniecības/kino/ autori, izpildītāji utt, citiem vārdi – “grandi” – kuru darbs liek sabiedrībai piepildīt stadionus, radīt rindas pie izstāžu zālēm vai kinoteātriem… Nebija jo viņu piedāvājumu nenosaka pieprasījums, jo viņi paši ir tie, kas vienlaicīgi rada gan piedāvājumu, gan pieprasījumu. Kā un ar ko? Ar kvalitāti un unikalitāti jeb neatkārtojamību. Un viņi jau ir izgājuši cauri tam laikam, kad neko neprasot, vispirms sevi pierādīja un radot neprasīja – maksājiet par to, ka mēs radām un Jūs variet dzirdēt, redzēt mūsu “radošos meklējumus”.

Kas notiek tagad? Katrs, kurš ir radījis nošu virknējumu, iedziedājis nezin kādā kvalitātē dziesmu, uzkāpis uz skatuves kaut vienu reizi sazin kādā šovā, datorā radījis skaņu celiņu vai nezin ko vēl – katrs grib, lai sabiedrība maksā, ka tas tiek dzirdēts radio “ārpus ierastā ģimenes loka”. Un tas ir absurds! Jo piedodiet – ja autori, Jūs, dzirdēs tikai ierastajā ģimenes lokā, bet ārpus tās Jūs neviens nezinās, tad – Jūs paliksiet savā ierastajā ģimenes lokā, jo tirgus tā vienkārši to noteiks.

Un te nu rodas jautājums – vai sabiedrība pieprasa konkrētas mūzikas, glezniecības, kino…vienalga kādas mākslas radīšanu? Vai nav tā, ka tiek radīts produkts, kuru sabiedrība novērtē un, ja tas patīk, tad pieprasa – vai tie būtu papildus koncerti, atkārtota plašu/CD izdošana vai papildus kino seansi?

Vai autori un izpildītāji man pasaka kaut vai paldies, iedodot atlaidi uz nākamo koncertu, nākamo CD iegādi vai rada man par godu kādu dziesmu tāpēc, ka es esmu trīs vai trīsdesmit trīs saviem draugiem, kolēģiem vai ārzemju paziņām IETEIKUSI nopirkt, apmeklēt viņu radītos darbus, tādējādi veicinot pieprasījumu pēc viņu radītajiem brīnumiem un palielinot to ienākumus? Lai gan materiāla labuma man pašai – nekāda. Vai un kā mākslinieki saka paldies saviem klausītājiem un atbalstītājiem?

Visu izmērīt naudā nevar.  Ir jāmāk dot, jo dodot gūtais neatņemams.

Visu likumos uzrakstīt nevar un nevajag ar, jo tieši tāpēc cilvēkiem ir dots prāts un intelekts, lai domātu, spriestu, vērtētu un tikai tad rīkotos. Likumi nosaka jebkuras personas brīvības robežas noteiktā laikā un telpā. Ne vairāk un ne mazāk. Turklāt, pāri likumiem vienmēr ir stāvējuši, stāv un stāvēs labi tikumi. Kādi ir tikumi 21.gadsimtā? (retorisks jautājums, uz kuru atbildiet katrs pats)

Tas, cik sekla, neargumentēta un tieši tāpēc NEintelektuāla domu apmaiņa notiek sabiedrībā, liecina, ka nedz autori, nedz producenti, nedz “tiesību aizstāvji”, nedz arī visa sabiedrība kopumā negrib pirms rīkošanās domāt, bet gaida, kad likumdevējs pateikts, ko darīt. Un tas tak ir tik izdevīgi – atbildību par rīcību, kuru nosaka likums, ir iespējams populistiski novelt uz likumdevēju. Bet pats skumjākais, ka aizmirsts ir uzdot galveno jautājumu – kāpēc? Kāpēc tiek radīts kaut kas? Kāpēc kādam ir jāmaksā? Kāpēc kādam ir tiesības izvēlēties? …un vēl n-tie “kāpēc?”…

Ja no manis var prasīt, lai es maksāju, tad man ir arī tiesības prasīt, lai tas, ko saņemu, atbilstu manām vēlmēm.

Un te nu, piedodiet, man ir pāris jautājumi visiem autoriem, izpildītājiem, producentiem, utt. –

1) Vai Jūs esiet gatavi bez ierunām maksāt par, iespējams nodarīto kaitējumu klausītājam/skatītājam par tā patērēto laiku, naudu, emocijām, pacietību, ko tas veltījis, lai dzirdētu un vai redzētu Jūsu, reizēm, gaužām nekvalitatīvo darbu?

2) Kurš un kā atlīdzinās par Latvijas tautai radīto kaunu un starptautiska tēla jeb prestiža sabojāšanu pēdējā Eirovīzijas konkursā, kurā Latviju (dziedošu valsti, kura IR unikāla ar saviem dziesmu svētkiem, režisoriem, scenāristiem, mūziķiem un komponistiem) pārstāvošie izpildītāji un visa tā komanda apliecināja, ka pat Zimbabves odi spētu pasniegt dziesmu, izpildīt un radīt labāku šovu un iespaidu? Kurš ir gatavs atbildēt un maksāt, ne tikai “cēli atkāpjoties no amata”?

3) Vai jebkuru autoru darbs ir vienādi vērtīgs?

4) Vai par “autoru” ir uzskatāmi tikai mākslas darbu autori? Kas un kāpēc šo robežu noteicis? Un vai tā ir pareizi novilkta? Varbūt ir vēlreiz jāatgriežas pie pamatiem un jāsaprot kas ir kas?

5) Vai tas kurss, kādu pašlaik ir uzņēmusi pasaule autortiesību jomā, vispār ir pareizs?

6) Te var pievienot katrs vēl savus 20 jautājumus….. jo IR jārunā.

Es ļoti ceru, ka mēs visi Latvijā esam pietiekami gudri, lai vispirms tomēr domātu un tad tikai darītu.  Es ticu un ceru, ka mēs tomēr  esam pietiekami gudri, lai maksātu par to, par ko ir jāmaksā un, kam ir vērtība. Varbūt tiešām mēs varētu būt pirmie, kas iegriež pasauli pareizā virzienā? Jo “Latvija VAR!”

Un nobeidzot, mazliet caur humoru un novedot visu līdz absurdam, jautāšu – kas man atlīdzinās man nodarīto kaitējumu, par manu pagājušās nakts slikto miegu, kad manā sapnī bez manas atļaujas turpināja dzīvoties “Sastrēgumstunda” ar visām AKKA/LAA, LaIPA, Kārļiem un Dombravām…. Mans miegs bija slikts pateicoties bardakam, ko rada cilvēku kāre pēc naudas, nevis savu tiesību aizsardzības.

Dariet tā, lai Jūsu darbi ir mūžīgi un pieprasīti tādēļ, ka tiešām ir unikāli. Dariet tā ikviens, lai es GRIBU Jums maksāt!

Mocarts, Bēthovens, Verdi, Mikelandželo vai Salvadors Dali, pat Maikls Džeksons neradīja tāpēc, ka gribēja nopelnīt vienalga kā un vienalga uz ko. Viņi radīja, jo viņiem bija organiska nepieciešamība izteikties un paust savu redzējumu, sajūtas un būtību veidā, kādā to mācēja vislabāk. Un viņi bija pateicīgi, ja kāds par šo viņu nepieciešamību izteikties – viņiem arī samaksāja. Ja kāds ko pasūtīja, tad arī paši autori noteica cenu savam unikālajam darbam pēc pasūtījuma.

Lai man piedod, katrs kurš sevi uzskata par “zvaigzni”, bet mūsdienās ir izteikti daudz mūziķi, autori, izpildītāji, utt., kuriem labāk būtu iemācīties paklusēt.

P.S. Padomāsim visi – vai tas, kas tiek radīts, ir vērtīgs?

Vai arī mums tiek potēts, ka ir jāgrib naudu par jebko, ko darām un radām, lai arī ne vienmēr radītajam ir vērtība?

p.p.s. Foto atrasts te –  google.com