Labklājības ministres “bezcerīgo grupa”

2012.gada 25.-27.jūlijs. Man bija tas gods un laime piedalīties Konstitucionālās politikas seminārā, Bīriņos, Latvijā. Lieki teikt, ka piedalījās vadošie Latvijas juristi un tiesībpolitikas domas pētnieki, attīstītāji un veidotāji.

Viena no semināra daļām tika veltīta sociālo jautājumu analīzei. Savu redzējumu par sociālo problēmu risinājumiem sniedza arī patreizējā Latvijas Labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). Cita starpā, runājot par pabalstu, kompensāciju, piemaksu, pensiju maksājumiem, kā arī sociālo iemaksu mērķiem un budžeta līdzekļu izlietojumu, Viņķeles kundze arī norādīja uz nepieciešamību izdalīt konkrētas sociālās grupas.

Viss jau būtu lieliski un saprotami, ja vien…viena no sociālajām grupām, kuru vēlas noteikt Labklājības ministre nebūtu “bezcerīgo grupa. Citēšu ministri: “Ir jāsaprot, ka mums ir arī bezcerīgo grupa.” /Ilze Viņķele, Labklājības ministre, Diskusija par sociālo.sistēmu. 25.07.2012, Bīriņi/

Katram šis vārdu savienojums “bezcerīgo grupa” radīs savas asociācijas, izpratni un sajūtas. Man tas radīja neizpratni, mazākais. Kā jau noprotiet, es nebiju no tiem auditorijā esošajiem, kas šo varēja atstāt nepamanītu.

Noklausoties ministres vēstījumu, pēc kā tika dota iespēja uzdot jautājumus, atļāvos ministrei norādīt, ka ir visai ciniski atļauties runāt par “bezcerīgo grupu”, vēl jo vairāk, apstākļos, kad iztikas minimums Latvijā ir lielāks nekā noteiktā minimālā alga pēc nodokļu nomaksas, cenas ir līdzvērtīgas Eiropas cenām, izņemot darbaspēka (atalgojuma) cena, turklāt vēsturē jau ir zināmi politiķi, kas sabiedrībā jau gribējuši noteikt, kas ir cienīgi vispār būt un eksistēt, un, kas nē…tādu teoriju pasaule sauc par fašismu.

Pieļaujot, ka, iespējams, ministrei Viņķelei ir svešas vai nav zināmas motivācijas lekcijas un pasaulei zināmie piemēri, ieteicu noskatīties kādu no Nick Vujicic ievietotajiem video internetā ar viņa motivācijas lekcijām, kas apceļo pasauli, lai motivētu cilvēkus un dotu cerību un ticību dzīvei.

Pirms saņemt atbildi no cienījamās ministres, vēl norādīju, ka vienīgie, kurus varētu iekļaut “bezcerīgo grupā” visai loģiski ir tie, kas jau guļ kapos…tie vairs mainīt savā dzīvē neko nevar.

Ministres atbilde mani sarūgtināja…viņa teica, ka bezcerīgo grupā viņa noteikti neikļautu invalīdus no bērnības, sakropļotus cilvēkus vai “ko tādu”, bet bezcerīgie noteikti ir nodzērušies, nonarkojušies un visādi citādi sabiedrībai nederīgie, kas paši neko nedara, lai ko mainītu….tāpēc esot jādomā cik sabiedrībai par viņiem ir jāmaksā un vai vispār kaut kas ir jāmaksā tādiem.

Protams, secinājumus izdariet katrs pats kā un kādas labklājības ministre ir Viņķeles kundze, bet es ticu un zinu, ka nevienam nav tiesību pateikt, ka kāds dzīvais ir beczerīgs.

Es gribētu, lai mūsu Latvijas Labklājības ministrs/-e būtu personība, kas spēj dot cerības, pieiet klāt un piecelt paklupušo, palīdzēt tam, kuram spēki izsīkuši cīņā pret birokrātijas radītajiem šķēršļiem….nevis tāds, kurš noteiks, kam ir un, kam cerību nav.

Labklājības ministrs, manuprāt, nedrīkst būt cilvēks, kurš cerības, ticību un tādējādi arī iespējas atņem, ieliekot kādu viņa-izredzētā ministra noteiktā “bezcerīgo grupā”, kurā pats noteikti pat sevi ielikt negrib…lai gan ar tādu – “Ir jāsaprot, ka mums ir arī bezcerīgo grupa.” /Ilze Viņķele/ – attieksmi, iespējams, ir pirmais bezcerīgo sarakstā.

P.S. Es nerakstītu šo blogu, ja Labklājības ministre būtu atvainojusies par savu, iespējams, pārsteidzīgo izteikumu un teikusi, ka viņas mērķis ir vairot labklājību visiem un, ka viņa nevienu neuzskata par mazāk vērtu….bet tā nenotika.

Neuzskatu arī par savu pienākumu šo politiķi sargāt no kritikas, jo viņa, kā redzams, sabiedrību pasargāt no grūtām dienām pat nedomā.

N.B. Mēs katrs esam vajadzīgi sev, savai ģimenei, sabiedrībai tautai, valstij-Latvijai un pasaulei. Un katrs un ikviens, kā arī visi kopā  esam atbildīgi par to visu! Un brīdī, kad kādam ir nepieciešama palīdzība, ticība un cerība, mums ir jābūt tik stipriem, lai palīdzētu, nevis no nelaimē nokļuvušā novērstos, atņemot cerības.

Advertisements

Meli nekad nebūs Patiesība

Mana atbilde Krišjānim Liepiņam (@krisjanisliepin) uz viņa bloga ierakstu par Lato Lapsas trāpīgo rakstu, kurā jebkurš cilvēks, kas saskāries ar varu, piekritīs Lato teiktajam, kaut arī skaļi to visticamāk neatdzīs.

Diemžēl, es ceru, ka Tev vienkārši trūkst zināšanu. Ne tikai juridisku un valstisku, bet arī pieredzē balstītu. Labā ziņa – tas ir labojams – zināšanas var apgūt un pieredzi iegūt arī.

Nenonieci Latviju kā valsti! Nekad. Vienkārši nedari to. Valsts nav nekas abstrakts.
Valsts ir konkrēti cilvēki, pilsoņu kopums, likumdevējvara, izpildvara, tiesu vara. Un katru šo varu “dzīvu” dara konkrēti cilvēki, kuri arī IR atbildīgi par to cik tiesiska ir Latvija. Gluži ka katrs no mums.  Aiz katra lēmuma ir konkrēts vārds un uzvārds. Uz katra lēmuma ir konkrētu cilvēku paraksti. Mini amatpersonas, kas Latviju piesmej ar sevis pasludināšanu par pašu iedomātiem “tiesiskuma nesējiem”, lai gan to darbos nav ne kripatiņas izpratnes par un cieņas pret tiesiskumu kā tādu. Sauc lietas un notikumus īstajos vārdos – vārdos un uzvārdos!

Lato sauc konkrētas personas, kamēr šīs nosauktās personas slēpjas aiz likuma līkumiem, kurus pašas piņķerē, un neloģiskām atrunām uz valsts un izmeklēšanas noslēpumiem. Diemžēl, “slepenības birku” varas cilvēki arvien biežāk piesprauž informācijai pilnīgi nevietā un absolūti nepamatoti. Un loģiski ir jautāt “kāpēc?”, nevis akli ticēt, ka tā vajag un, ja jau tā dara, tad jau ir pareizi. Lai cik bieži melus sauksi par patiesību, tie par tādu nekļūs. Absurds nekad nebūs loģika, lai kā Tu savā garajā bloga ierakstā to mēģini pierādīt un attaisnot.

Es jau, protams, saprotu, ka tuvojās kārtējās vēlēšanas un kā jau visiem politiskiem spēkiem, arī Vienotībai ir vajadzīgi tādi blogeri kā Tu, kas aiz matiem pievelk atkal sabiedrības atbalstu. Bet vajadzīgi tāpēc, ka darbi nesaskan ar vārdiem.

Lūdzu, domā nevis aģitē!

____
Lūk citāts Tev pārdomām…
Likumus nedāvina Dievs, likumus raksta cilvēki. Vārds ‘’likumīgi’’ nenozīmē to pašu, ko vārds taisnīgi. Ja noziedznieku banda kādā valstī sagrābj varu, bet tas var notikt pat vēlēšanu ceļā, tad viņi izdod likumus, kas izdarītos noziegumus akceptē un salaupīto legalizē. – Andris Kolbergs.

Sirdsapziņa

Ik pa laikam pāršķirstu atziņu pierakstus. Domas par sirdsapziņas definīciju, būtību un mūžību, apzināti vai neapzināti, acīm lika redzēt domu graudus tieši par to… Padalīšos arī ar Jums 🙂

pic

foto te

Marks Aurēlijs: Nedari nekā tāda, ko nosoda tava sirdsapziņa, arī nerunā
nekā tāda, kas nesaskanētu ar patiesību. Ievēro šo
vissvarīgāko likumu, un tu izpildīsi savu dzīves
uzdevumu.

Blēzs Paskāls:
Sirdsapziņa – vispamācošākā grāmata, kāda vien mums ir,
vajadzētu viņā biežāk ielūkoties.

Vinstons čērčils: No patiesības atrauta sirdsapziņa – nekas cits kā muļķība,
tā pelnījusi nevis cieņu, bet līdzjūtību.

Voltērs:
Sirdsapziņas pārmetumi ir vienīgais labais, kas vēl
atlicis noziedzniekos.

Z.Ribņikovs:
Vieniem ir sirdsapziņa, citiem – kā tik viņiem nav!

pic

foto te

Alfrēds Bērziņš:
Bez rakstiska likuma ir vēl sirdsapziņa, taisnības izjūta, kura liedz darīt otram, ko negrib, lai dara pašam.

Ričards Bahs:
Tava sirdsapziņa ir tava egoisma godīgs mērs. Ieklausies tajā uzmanīgi!

Deivids Herberts Lorenss: Sirdsapziņa ir saules apziņa, un mūsu dziļākais instinkts – neiet pret sauli.

F.špaks: Sirdsapziņa mirst nevis no bada, bet gan no aptaukošanās.

J.Fihte: Es zinu, ka jebkura šķietama patiesība, ko radījusi tikai domāšana, bet nav pamatojusi ticība, noteikti ir nepareiza un iegūta viltus ceļā, jo līdz galam novestās, ne ar ko papildinātās tīrās zināšanas noved vienīgi pie atziņas, ka mēs neko nevaram zināt; es zinu, ka šādas nepareizas zināšanas neatrod neko citu kā to, ko tās jau iepriekš ar ticības starpniecību ielikušas savos priekšnosacījumos, no kuriem tās varbūt turpina izdarīt nepareizus secinājumus. – To zinot, esmu ieguvis jebkuras patiesības un jebkuras pārliecības pārbaudes akmeni: vienīgi no sirdsapziņas nāk patiesība; viss, kas ir pretrunā ar sirdsapziņu un iespēju, un lēmumu tam pakļauties, noteikti ir nepareizs, un par to nav iespējama nekāda pārliecība; kaut arī es nevarētu atsegt tos aplamos secinājumus, caur kuriem tā radīta.

Pjērs Klods Buasts:
Tīras sirdsapziņas balss ir patīkamāka par simts slavas balsīm.

pic

foto te

Trīs sieti

Reiz rokoties pa interneta lielajām ārēm, uzgāju kādu stāstu, diemžēl, autors ir nezināms. Lasīju un domāju, ka, ja katrs izmantotu šos trīs sietus, pasaule, iespējams, noteikti būtu labāka – bez pārpratumiem, meliem, vilšanās…
Nododu arī Tavām acīm un prātam šo stāstu…

pic

“Kāds satraukts cilvēks reiz skrēja pie Sokrāta. “Klau, Sokrāt, man tas tev jāpastāsta, kā tavs draugs…”
“Pag!” gudrais viņu pārtrauca,” vai to, ko tu gribi man pateikt, esi vispirms caur trim sietiem izsijājis?
“Trim sietiem?” otrais izbrīnīts jautāja. “Jā, mans draugs, trim sietiem! Ļauj apskatīt, vai tas, ko tu gribi man pastāstīt, iet cauri trim sietiem. Pirmais siets ir patiesība. Vai esi pārliecinājies, ka viss, ko gribi man teikt, ir taisnība?” “Nē, es dzirdēju to stāstām, un …” “Tā,tā.Bet tu droši vien to pārbaudīji ar otro sietu, tas ir labuma siets. Vai tas, ko vēlies man pastāstīt, ir ja ne patiess, tad vismaz labs?” Otrais vilcinoties teica: “Nē, tas nē, tieši otrādi…”
“Tad”, gudrais viņu pārtrauca, “izmantosim vēl to trešo sietu un pajautāsim, vai ir nepieciešams to, kas tevi tik ļoti satrauc, man stāstīt.”
“Nepieciešams nu gluži nav…” “Tātad”, smaidīja Sokrāts, “ja jau tas, ko tu man tik ļoti gribi pastāstīt, nav ne patiess, ne labs, ne arī nepieciešams, tad atstāj to apraktu un neapgrūtini ar to ne sevi, ne mani!”

Par svarīgāko jautājumu

Kopš agras bērnības atceros  virtuvē skanošo Latvijas radio 1 un “bērnu” raidījumu kāpēcīšiem jeb tiem, kam ir sācies “kāpēcīšu vecums”. Raidījums vienmēr sākās ar dažādās tonalitātēs un intonācijās izteiktiem ļoti daudziem: “Kāpēc!? Kāpēc? …Kāpēc? Kāpēc?! Kāpēc…? Kāpēc???” …

Sen šo raidījumu neesmu dzirdējusi. Ceru gan, ka tas vēl tiek veidots un raidīts. Kāpēc?

Tāpēc, ka tieši šis raidījums manī nostiprināja pārliecību, ka kāpēcīša vecums ir interesantākais laiks cilvēka dzīvē, kurš faktiski beidzas tikai līdz ar fizisku cilvēka nāvi vai arī to brīdi, kad mēs pārstājam uzdot jautājumu “Kāpēc?”.

Atrašanās “Kāpēc vecumā” ir dabisks homo sapiens stāvoklis, tas ir virzītāja spēks izziņā un attīstībā.

Un tad es aizdomājos par to, kādus jautājumus mūsdienu sabiedrībā ir ierasts uzdot un kādus jautājumus visbiežāk uzdod arī visdažādākie mediji saviem klientiem – raidījumu, interviju, rakstu sižetu dalībniekiem, varoņiem un adresātiem-sabiedrībai… Ir svarīgi kā tiek uzdots jautājums un kas tiek jautāts, jo tikai “kāpēc?” faktiski pieprasa atbildi pēc būtības, nevis tā pat vien, garāmejot. “Kāpēc?” liek domāt.

Bija reiz LTV 1 raidījums “Kas notiek Latvijā?”, kurš it kā centās rast atbildes arī kāpēc kaut kas notiek. Jānis Domburs centās un veidoja raidījumu tiešām interesantu. Jāteic, ka, manuprāt, tikai pēc laika, no malas paskatoties, ir iespējams novērtēt un saprast, ko īsti raidījums ir devis sabiedrībai. Atļaušos izteikt savas domas un novērojumus. Jānis Domburs “rakās iekšā” raidījumā ar milzu atdevi – viņš bija paraugs kā žurnālistam jāgrib uzzināt notikumi un to cēloņi. BET diemžēl, raidījums neradīja šo izziņas sajūtu, jo jau pats raidījuma uzstādījums, bija konstatēt faktus un saprast, kas notiks tālāk, nevis domāt kāpēc kaut kas notiek un notiks… Kāpēc tāds bija raidījums? Manuprāt, tāpēc, ka Jānis jau bija izdomājis un sapratis. Viņam bija interesanti vērot diskusiju biedru reakcijas un sejas izteiksmes, kad viņš uzdeva jautājumus, uz kuriem jau pats zināja atbildes.  Viņam bija interesanti. Skatītājs biežāk atbildes nojauta, nevis zināja, jo tās tā arī netika pateiktas. Vairāk tvaika nolaišanai veltīts laiks bija šis raidījums, nevis izziņai un sabiedrības domāšanas veicināšanai. Lai gan Jānim pārmest neko nebūtu labi un to arī nemaz nedaru, jo saprotu, viņš centās un darīja kā mācējā, kā viņam tajā brīdī likās vispareizāk un kā varēja. Domāju, ka viņš gribēja netieši uzdodot savu vienu jautājumu “Kas notiek Latvijā?”, un tādējādi likt sabiedrībai pašai uzdot un meklēt atbildes uz nākamo, loģiski sekojošo jautājumu “Kāpēc tā notiek Latvijā?”.

Vai sabiedrība uzdeva sev un citiem loģisko: “Kāpēc?” un atbildi meklēja? Raugoties šodienā – šķiet, ka nē.  Tāpēc ir jautājums vai medijiem nav jābūt primāri tiem publiskajiem spēlētājiem, kas uzdod jautājumu “Kāpēc?” un arī meklē atbildes uz to?

Otrs raidījums, kas pievērsis uzmanību ir Latvijas radio 1 programmā esošais “Kā labāk dzīvot?”. Saprotu, ka domāts labi, šo raidījumu veidojot un raidot. Un tomēr, katram jau tas labais ir pa savam saprotams, turklāt svarīgāk būtu meklēt mērķi – atbildi uz jautājumu “Kāpēc labāk dzīvot?”, jo tad, kad mēs izvirzām mērķi, mēs noteikti redzam daudzreiz vairāk iespēju… Jautājums “Kā?”, gribot negribot, liek meklēt vienu vienīgi pareizo atbildi. Tā tas cilvēka prāts radīts.

Kopumā raugoties gan žurnālu, gan avīžu, gan raidījumu virsrakstos un vērtējot to saturu, diemžēl nākas secināt, ka gan mediji, gan politiķi, gan sabiedrība ir ieskrējusies atbilžu meklējumā uz jautājumiem “Vai? Kur? Kad? Cikos? Par cik? Ko? Kas? Kam?…utt.”, bet arvien retāk uzdod jautājumu “Kāpēc?” un vēl retāk meklē atbildes uz šo jautājumu. Diemžēl, man šī tendence liek sadzirdēt regresa triumfa smieklus pār cilvēci.

Un tas, manuprāt, nav labi. Tas notrulina iemaņas domāt. Bet, lai saprastu kāpēc der vai neder sniegtās atbildes uz jautājumiem “Vai? Kur? Kad? Cikos? Par cik? Ko? Kas? Kam?…utt.” un ko ar tām darīt tālāk, mums ir jāzina arī kāpēc.

Un, ja mēs meklētu līdz atrastu atbildes uz jautājumu “Kāpēc?”, tad mēs noteikti dzīvotu godīgākā un atklātākā sabiedrībā, pašpārliecinātākā un mērķtiecīgākā noteikti. Un kāpēc gan ne? Kāpēc?

Domāju, ka mēs visi zinām, kad sākas kāpēcīšu vecums. Neļausim tam beigties, kamēr esam dzīvi! 😉

p.s. Foto atrasts te google.com

N.B. Pašlaik par spilgtāko žurnālistu, kurš atklāti un visai dabiski uzdod jautājumu “Kāpēc?”, varētu saukt Arni Krauzi (LTV1). Protams ir vēl virkne jaunu, drošu un talantīgu žurnālistu, kas nenoliedzami ļauj skatīt arī gaišas krāsas. 🙂

Es gribu dzīvot! Un Tu?

Ir utopija domāt, ka krievs, ebrejs, vācietis vai vēl nez kas varētu kļūt par latvieti. To pat nevajag! Mums vienkārši jābūt tādiem, kam citi gribētu līdzināties! Un daudzi no mums tādi ir. Mums jābūt cienījamiem. Bet cienīt var tikai to, kas ciena pats sevi.
Es negribu Latviju latviešiem. Es gribu tiesisku valsti latviskā Latvijā, kurā vieta ir ikvienam, kas godīgi dara savu darbu, ciena, godā un saudzē mūsu zemi-Latviju, un latviešu tautu, sargā tās vērtības un tradīcijas, zina mūsu valodu un vēsturi, un visupirms tiem ir jābūt latviešiem pašiem.

Dievs-Daba-Darbs. Jā, mūsu latviešu un Latvijas svētā trīsvienība, kas mums ļauj būt unikāliem – latviskiem. Anna Brigadere triloģiju “Dievs.Daba.Darbs” nesarakstīja tāpēc, ka tās bija viņas atmiņas un fantāzija vien. Nē! Bet gan tāpēc, ka šī trīsvienība patiesi ietver to, kas mēs esam. Kādi mēs – latvieši esam.  Ticīgi labajam, dabas bijīgi un darba mīloši-darba tikumu vairojoši. Tieši tik labi mēs esam bijuši, mums tādiem jābūt tagad un arī nākotnē. Tikai tā mēs varam būt!

Ja to ievēros ikviens, tad Latvijā tam vieta atradīsies. Ikvienam, neatkarīgi no tautības, ādas krāsas, acu vai matu krāsas, seksuālās, reliģiskās vai vēl nez kādas piederības. Pamatvērtības, ja būs visiem saprotamas un vienas, tad vieta atradīsies patiesi visiem.
Es gribu dzīvot tādā Latvijā, kur vārdam “godīgs” sinonīms nav “muļķis”. Es gribu dzīvot tādā Latvijā, kur cilvēki viens otram izpalīdz nelaimē, kur jebkuru, kas likumu pārkāpis, sauc pie atbildības, kur vecākus cilvēkus godā, par bērniem rūpējās, kur sievietes plaukst kā jasmīna ziedi, bet vīrieši izslejās stalti un stipri kā ozoli, kur mēs ikviens, katrs kā piliens, kopā veidojam skaisto un vareni bangojošu Baltijas jūru.
Es gribu dzīvot Latvijā, kas ir veiksmīga, godīga, mērķtiecīga un atbildīga. Es gribu dzīvot un dzīvošu tiesiskā valstī latviskā Latvijā.
Image
Vai Tu arī to gribētu, mans draugs-lasītāj?

Un nesāc tagad uzskaitīt, kāpēc tas nevarētu būt, un, kas mums viss ir slikts!

Padomā, kāpēc gan tas vēl tā nav? Kāpēc gan mēs nevaram būt tie, kas gribam būt? Vai esam darījuši visu, lai dzīvotu tiesiskā valstī latviskā Latvijā?

Es gribu dzīvot tādā – manā, mūsu Latvijā!

Un Tu?

P.S. Foto ir biedrības “Grupa A” logo.