Vai tiešām SOS ciemati – bērnu pazemošanai?

Laikraksta “Diena” abonomenti šo SOS CIEMATU sludinājumu jau saņēma savās pasta kastītēs, citi var aplūkot tagad internetā –  http://www.maminuklubs.lv/labdariba/latvijas-sos-bernu-ciematu-asociacija-uzsak-atbalsta-akciju-atpakal-uz-skolu

Ideja droši vien būtu laba, bet nē… ir liels BET!

Reklāma ir bērnu pazemojoša.
Nu kā var atļauties uzrakstīt: “Nav skolas. Nav draugu. Nav nākotnes.” ??? Un apgalvojuma formā.

Labāk reklāmā ieliktu pieaugušos, kas nepilda savus pienākumus, neievēro likumus, nenodrošina vienādas iespējas visiem bērniem – lieciet reklāmā konkrētus pie varas esošos, kas ir tieši atbildīgi par bērnu tiesību ievērošanu!
Ielieciet bildes un uzrakstiet: “Es esmu Vārds Uzvārds – Izglītots, pie varas esošs bērnu tiesību ignorētājs. Likumus zinošs, to neievērotājs un pārkāpējs. Nodokļu maksātāju maizē dzīvojošs, ar varu apveltīts vienaldzīgais. Ciniķis.”

Kur ir visas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas? Visi ētikas eksperti? Kur Jūs esiet, kad kārtējā biznesa plāna dēļ bērnu pazemo?

Labdarību vienmēr esmu atbalstījusi un atbalstīšu, bet cilvēkiem ir jāpalīdz tos nepazemojot.

Advertisements

Vai tiesību nihilisms Latvijas izglītībā???

Nemelot, nelūgt, nesadarboties.

Disidentu trīs galvenie principi. Jā, Padomju okupācijas laikā to zināja un ievēroja ļoti daudzi cilvēki. Kā gan ir tagad?

Vakar LTV1 kanālā notika kārtējais diskusiju raidījums “Sastrēgumstunda”, ko vada Gundars Rēders. Raidījuma tēma bija “Izglītība” jeb ko katrs saprotam ar Satversmē ierakstītajām tiesībām uz bezmaksas izglītību. Raidījuma ierakstu aicinu skatīties internetā http://www.LTV1.lv arhīvā. http://www.ltv.lv/video/sastregumstunda/13036/sastregumstunda-22.08.2012/

Vispirms aicinu gūt atbildes uz pāris jautājumiem.

Vai Latvijas normatīvajos aktos ir noteikta bezmaksas izglītība?

Jā ir. Kā galvenais jeb visaugstākais normatīvais akts, to nosaka Latvijas Satversme un tieši tās 112.pantsIkvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.

To nosaka arī Izglītības likums, kas ir speciāla tiesību norma, un konkrēti tā 4.pants Izglītības obligātums. “Obligāta ir no piecu gadu vecuma bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei un pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. ” Ko mēs saprotam ar obligātu izglītību? – To, ka neatkarīgi ne no kā valsts nodrošina, garantē un īsteno bērnu izglītošanu jebkuros apstākļos un pilnā apmērā.

Vēl jo vairāk Izglītības likuma 12.panta 1.daļā ir skaidri noteikts, ka “Maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Privātā izglītības iestāde var noteikt maksu par izglītības ieguvi.

No augstāk minētā nepārprotami IR secināms un konstatējams, ka vienīgā izglītības iestāde, kurā maksu par izglītības ieguvi drīkst noteikt ir privātā izglītības iestāde, tādējādi valsts un pašvaldību dibināta izglītības iestāde NAV tiesīga pieprasīt jebkādu samaksu vai cita veida materiālu labumu izglītības ieguvei.

Tādējādi mums NAV nepieciešams grozīt, reformēt vai kā citā apstrādāt tiesību normas Latvijā, lai realizētu bezmaksas pamat un vidējās izglītības ieguvi. Ir tikai beidzot jāievēro likums.

Kas tad ir bezmaksas izglītība?

Lūk šis jautājums nez kādēļ nav skaidrs pat augstākajām izglītības amatpersonām.

Atbilde ir vienkārša.

Izglītības likuma 1.pantā ir skaidrots, kas ir izglītība, pamatizglītība, vidējā izglītība un kas ir mācību līdzekļi, un tieši

Izglītība — sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums;

pamatizglītība — izglītības pakāpe, kurā notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai, sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve, vērtīborientācijas veidošanās un iesaiste sabiedrības dzīvē;

vidējā izglītība — izglītības pakāpe, kurā notiek daudzpusīga personības pilnveide, mērķtiecīga un padziļināta izaugsme apzināti izraudzītā vispārējās vai profesionālās izglītības vai arī vispārējās un profesionālās izglītības virzienā, sagatavošanās studijām augstākajā izglītības pakāpē vai profesionālajai darbībai, iesaiste sabiedrības dzīvē;

Mācību līdzekļi — izglītības programmu īstenošanai nepieciešamā literatūra, uzskates un tehniskie līdzekļi, materiāli un iekārtas;

Termins BEZMAKSAS, šķiet ir skaidrs jebkuram cilvēkam, pat divgadīgam bērnam. Bezmaksas nozīmē saņemt konkrētu pakalpojumu vai preci par to nemaksājot NEKO.

Lai vieglāk būtu tomēr saprast, pajautājiet paši sev – vai noliekot savu transportlīdzekli bezmaksas autostāvvietā, Jums būs pieņemama situācija, ka nākot pakaļ savam transportlīdzeklim, Jums pieprasīs samaksu? Protams, nē.

Tas pats ir ar izglītību. Ja tā ir noteikta kā bezmaksas, tad tādai tai ir jābūt.

Vai valsts un pašvaldību skolas direktori un skolotāji no skolēniem un to vecākiem drīkst pieprasīt pirkt grāmatas un citus mācību līdzekļus vai jebkādu cita veida samaksu un labumus, lai bērni iegūtu izglītību?

Nē nedrīkst. Izglītības iegūšana ir valsts darbība publisko tiesību jomā. Tiesības vispār tiek iedalītas divās lielās grupās – publiskās un privātās tiesības. Publiskās tiesības ir attiecību starp valsti un indivīdu regulējošo tiesību normu kopums. Privātās tiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp indivīdiem jeb privātpersonām.

Skola ir valsts un/jeb pašvaldību pārstāvošā puse, bet skolnieks un vecāki ir privātpersonas jeb indivīdi, tādējādi mēs runājam par publiskajām tiesībām.

Publiskajās tiesībās atšķirībā no privāto tiesību principa “atļauts viss, kas nav aizliegts”, darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”. Valsts iestāde nevar pamatot savu rīcību ar to, ka tiesību norma neparedz attiecīgas rīcības aizliegumu.(Neimanis J. Publisko tiesību būtība. Ievads tiesībās. Rīga: zv.adv.J.Neimanis, 2004, 115.lpp.)

Tātad, ja likums nosaka, ka valsts nodrošina pamatizglītības un vidējās izglītības iegūšanu bez maksas, tad tas tai ir jādara. Tā nedrīkst to darīt daļēji vai selekcijas ceļā. Atkāpes NAV pieļaujamas.

Tādējādi, jebkura un ikviena valsts vai pašvaldību dibinātas izglītības iestādes un to amatpersonu/darbinieku rīcība, kas nav noteikta likumā, bet ir veikta, ir rupjš likuma un privātpersonu tiesību pārkāpums, par ko attiecīgi IR paredzēta atbildība.

Kāda tad ir atbildība? Un kur tā ir noteikta?

Protams, mācībspēkiem-skolu direktoriem un skolotājiem, ir disciplinārā, civiltiesiskā un kriminālatbildība. Ja par pirmajām divām vairāk vai mazāk lielākajai daļai viss ir skaidrs, tad par kriminālatbildību, mazākais tiek ieplestas lielas acis. Kāpēc gan? Vai Jūs domājiet, ka noziegumi skolās nenotiek? Vai Jūs domājiet, ka skolotāji un skolu direktori apriori nevar veikt noziegumus? Nemāniet sevi. Izglītības nozarē kā reizi ir izplatīta noziedzība tik lielos apmēros kā nekad.

Un proti, uzskaitīšu un uzreiz zem konkrētā panta izskaidrošu tikai pāris Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos nodarījumus, kuru pazīmes jau tagad IR konstatējamas skolu direktoru un skolotāju darbībās.

174.pants. Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo
(1) Par cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, ja ar to nepilngadīgajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs un ja šīm darbībām nav bijušas šā likuma 125. vai 126.pantā paredzētās sekas, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas pret mazgadīgo, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.10.2008. likumu, kas stājas spēkā 27.11.2008.)

_________

Skolnieks, kas ir nepilngadīga persona ir atkarīgs no skolotājiem un skolas direktoriem tādējādi, ka tās ir personas, kurām ir jānodrošina skolnieka tiesību uz izglītību realizācija, tiesību uz bezmaksas izglītību īstenošana. Apstākļos, kad tiek pieprasīts iegādāties mācību līdzekļus, skolotāji un skolas direktori veic cietsirdīgas darbības pret bērniem, nodarot tiem psihiskas ciešanas, jo no bērniem tiek prasīts faktiski pašam nodrošināt sev izglītību. Izplatītākais mācībspēku cietsirdības izpausmes veids ir runas: “Nu vai tad Tavi vecāki nevar nopirkt grāmatas priekš Tevis? Kam tad tās zināšanas vajag? Paliksi tāds nezinītis un kam Tu tāds būsi vajadzīgs? Ne kādā augstskola iestāsies, nedz kādā darbā Tevi ņems!” un “Tu tak, bērniņ, saproti, ka skolai nav naudas – būs vien grāmatas un burtnīcas jāpērk. Ja Tavi vecāki nepirks, tad nekāda mācīšanās nesanāks.” Un bērns, šādus vārdus dzirdot no skolotāja, skolas direktora, kas ir izglītota persona (vismaz tādām tām vajadzētu būt) sajūtas psiholoģiski nospiests, jo TIC skolotāja teiktajam un pārdzīvo. No otras puses, bērns arī pārdzīvo par savu ģimeni, vecākiem, jo – ne vienā vien ģimenē vecāki ir zaudējuši darbu, labi, ja visus rēķinus spēj apmaksāt, bērns redz, ka vecākiem jau tā nav viegli, un viņs sāk justies vainīgs, nederīgs, neatbilstošs skolotāja teiktajam. Nav ilgi jāgaida, kad iegūtie, skolotāju radītie kompleksi bērnā, atspoguļojas arī tā sekmēs un uzvedībā. Un tā ir skolotāju un skolas direktoru veikta apzināta cietsirdīga apiešanās ar nepilngadīgo.

183.pants. Izspiešana

(1) Par pieprasījumu bez tiesiska pamata atdot mantu vai tiesības uz mantu vai izdarīt kādas mantiska rakstura darbības, piedraudot ar vardarbību cietušajam vai viņa tuviniekiem, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem, piedraudot iznīcināt viņu mantu vai radīt viņiem citu būtisku kaitējumu (izspiešana), —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

(2) Par izspiešanu, ja tā izdarīta atkārtoti vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tā izdarīta, lietojot vardarbību, ieročus vai sprāgstošas vielas, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

___________

Tātad skolu, skolotāju un skolas direktoru pieprasījumi iegādāties mācību līdzekļus ir pieprasījumi bez tiesiska pamata, jo NAV tiesību normas, kas piešķirtu tiesības pieprasīt mācību līdzekļu iegādi. Kādas mantiska rakstura darbības – tie varētu būt un ir brīvprātīgi-obligāti ziedojumi jeb fonda naudas, ekskursiju izmaksas, klases naudas, krāsu iegāde klases grīdas krāsošanai, utt. Ar būtisku kaitējumu ir jāsaprot – bērnu tiesību neievērošana, bezmaksas izglītības nenodrošināšana, bērnu un vecāku morālas ciešanas, kā arī jebkuri izdevumi, kas vecākiem un bērniem ir bijuši, lai izpildītu skolotāju, skolas direktoru nelikumīgās prasības jeb apmierinātu veikto izspiešanu.

Atcerēsimies piemēru ar bezmaksas auto stāvvietu – ja Jums pienāks klāt kāda persona, lai arī tās būtu stāvvietas īpašnieks vai apsargs un pieprasīs samaksu, Jūs taču uzreiz sapratīsiet, ka tā ir izspiešana, jo Jums NAV jāmaksā.

Izspiešana kā noziedzīgs nodarījums ir pabeigts līdz ar pieprasījuma izteikšanas brīdi.

184.pants. Izspiešana organizētā grupā

(1) Par organizētas grupas izveidošanu vai piedalīšanos tajā izspiešanas nolūkā
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

(2) Par izspiešanu organizētas grupas sastāvā, ja izspiešana izdarīta, lietojot vardarbību vai draudus, ieročus vai sprāgstošas vielas, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

(3) Par šā panta otrajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

_____________

Aicinu vēlreiz lasīt iepriekšējā panta komentāru. Vienīgais, kas šeit ir jāsaprot, ka skolotāju un skolas direktoru kopīga rīcība un attieksme, kā arī nelikumīgo prasību paušana, apliecina to, ka mācību spēki darbojās organizēti kā vienota grupa – to nodoms un darbības ir vienotas – pieprasījumi bez tiesiska pamata.

279.pants. Patvarība

(1) Par kādas darbības izdarīšanu patvaļīgi, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, ja šīs darbības tiesiskumu apstrīd valsts vai pašvaldības iestāde vai cita persona un ja šīs darbības rezultātā radīts būtisks kaitējums, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tās saistītas ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās nodarījušas zaudējumus lielā apmērā,—
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

(3) Par tādām pašām darbībām, ja tās saistītas ar ieroča vai sprāgstošu vielu lietošanu, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.

_______________________

Mācību līdzekļu iegādes pieprasīšana ir ne tikai izspiešana, bet tā ir arī patvarība, jo tiek apieta normatīvajos aktos noteiktā kārtība – mācību spēki nepieprasa ievērot likumu, bet gan izvēlās to apiet, pieprasot mācību līdzekļus no bērnu vecākiem, nevis no valsts un pašvaldības. Patvarība tā ir ar brīdi, līdz ko šīs darbības tiek apstrīdētas jeb apšaubītas.

Būtisks kaitējums ir konstatējams bez jebkādām problēmām, jo skolotāji un mācībspēki veicot šo noziedzīgo nodarījumu rada materiālus zaudējumus un morālu kaitējumu visiem skolas bērniem un to vecākiem.

319.pants. Valsts amatpersonas bezdarbība
(1) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm radīts būtisks kaitējums, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus uz laiku no viena gada līdz trim gadiem vai bez tā.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis smagas sekas vai ja valsts amatpersonai bijis mantkārīgs nolūks, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem vai bez tā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

___________

Valsts amatpersona šajā gadījumā ir skolu direktori, pašvaldību vadītāji un deputāti, kuru pienākums ir nodrošināt bezmaksas izglītību obligāti bērniem vecumā no 5-18 gadiem saskaņā ar Izglītības likuma 4.pantu. Tieši tas, ka viņi šos pienākumus nepilda, liek konstatēt, ka ir veikts konkrētajā pantā minētais noziedzīgais nodarījums.

Ar likumu aizsargātas personas un tās intereses ir bērni un to tiesības uz bezmaksas izglītību.

326.pants. Neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos

(1) Par mantiska darījuma veicināšanu vai piedalīšanos tajā, ja to mantkārīgā nolūkā vai citas personiskās ieinteresētības dēļ izdarījusi valsts amatpersona, kurai tas sakarā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

___________________

Mantiski darījumi ir arī mācību līdzekļu iegāde, ekskursiju organizēšana, faktiski jebkurš darījums, kurā ir veicama samaksa. Skolotāju un skolas direktoru darbības atbilst šajā pantā minētajam apstākļos, kad paši skolotāji un skolas direktori ir piedalījušies mācību līdzekļu izstrādē, nosaka un pieprasa konkrētu mācību līdzekļu iegādi, no kā gūst labumu paši vai citas – piemēram izdevēji – personas.

Es, protams, varētu vēl analizēt citus Krimināllikumā minētos noziedzīgos nodarījumus, bet ar uzskaitītajiem pašlaik jau būs gana, lai iezīmētu izglītības sistēmā strādājošo noziedzīgās darbības un to apmērus.

Personas, kas neievēro likumus NAV tiesīgas audzināt nākamās paaudzes, ja vien valsts mērķis nav noziedznieku sabiedrība jeb tiesību nihilisms.

Ir arī labā ziņa skolotājiem – skolotāji ir darba tiesiskajās attiecībās ar skolas direktoriem. Darba likuma 51.pantā ir noteikts, ka

“(1) Darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus, kuri nepieciešami viņa saistības pienācīgam izpildījumam.
(2) Darba devējam (skolas direktoram un pašvaldībai, autora piezīme) ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu.”

Attiecīgi, skolotājiem atliek pārtraukt noziedzīgus nodarījumus pret bērniem un vecākiem, un beidzot pieprasīt savu kā darba ņēmēju tiesības uz darba organizēšanas un apstākļu nodrošināšanu, darba pienākumu izpildīšanai.

Aicinu ievērot likumu vienmēr un visur. Vakardien, raidījumā “Sastrēgumstunda” Izglītības ministrs Roberts Ķīlis teica, ka, lai nodrošinātu vienam mācību gadam visus nepieciešamos mācību līdzekļus un bezmaksas izglītību bērniem, ir nepieciešami TIKAI 10 miljoni latu.

Pie apstākļiem, kad bez tautas(Saeimas) atļaujas valdība par tautas nomaksātiem nodokļiem – līdzekļiem ir glābusi bankas, kā piemēram PAREX, ir saprotams, ka nodrošināt likumīgas tiesības, kas turklāt ir prioritāras pār visām citām – bērna tiesības, tai skaitā uz bezmaksas izglītību, ir iespējams.

Vecākiem novēlu drosmi un neatlaidību savu un savu bērnu tiesību ievērošanas nelokāmā pieprasīšanā un īstenošanā!

Un vēl aicinu visus:

Nemelot- nemelosim saviem bērniem un paši sev, ka Jūs drīkst kāds aplaupīt, par to neatbildot.

Nelūgt – nelūgsim žēlastības, bet pieprasīsim likumu ievērošanu.

Nesadarboties – ne ar vienu, kurš ir gatavs pārkāpt bērnu tiesības, pazemot un vienaldzīgi ieņemt amatus.

Tupums izglītībā zeļ!

Izlasīju šo rakstu…pāris dienas pirms 1.septembra…

Tas nav smieklīgi. Tas ir drausmīgi. Tas ir nepiedodami! Tas IR šokējoši!

1. Izglītības kvalitātes dienesta pārstāvis J.Mihailovs ATTURAS no minējumiem, cik pazudušu bērnu vispār ir. Viņš to nezina, lai gan tas viņam ir jāzina. Faktiski nedrīkst būt tāda situācija, ka par kādu bērnu nav ziņu.
2. Valstij NAV izdevies (??)noskaidrot, KAS NOTICIS ar vairāk nekā 3000 (!) bērnu.
3. 2011.gada nogalē NEVIENAS izglītības iestādes sarakstā nebija vairāk nekā 12 000 (!!!) obligātās jeb pamatizglītības (līdz 9.klasei) bērnu.

4. par vairāk kā 3 000 (!) vispār nekādu ziņu nav!
5. 72 bērni ir invalīdi, tāpēc skolu nav apmeklējuši. Ko valsts viņiem ir nodrošinājusi vietā??? Kā izglītību iegūst viņi?
6. 732 – anulēta deklarētā dzīvesvieta. Anulējot jauna NAV noskaidrota un izskatās, ka valstij arī nav interesējusi. Faktiski valsts ir pieņēmusi šādus bērnus par bezpajumtniekiem un vienaldzīgi nelikusies ne zinis.
7. 42 atrodas bezvēsts prombūtnē, t.i., faktiski pazuduši(nolaupīti, klaiņo, ubago, varbūt arī zog, lai paēstu) JEB tos būtu jāmeklē policijai.Apkaunojošākais ir tas, ka vienīgie dati pēc kuriem bērni tiek meklēti ir “pēc deklarētās dzīvesvietas“…
Tupums zeļ!!!
It kā mums – valstij nebūtu pieejami:
1) VID dati – par vecāku darba vietām, ieprieksējām, pēdējām.
2) VSAA dati par pabalstiem vecākiem, radiniekiem
3) medicīnas iestādes – ārsti, neatliekamā medicīniskā palīdzība..utt.
4) Nav iespēja aptaujāt kaimiņus, draugus vai nav kas zināms viņiem par ģimeni un bērnu.
5) Sociālos tīklus valsts maizē strādājošie izskatās, ka spēj izmantot tikai “Fermu” spēlēšanai…. lai pameklētu bērnus, to nē.
Kopumā tātad apmēram 13 000 (!!!) bērnu likteņi atbildīgajiem neinteresē, jo NAV zināmi!!!
Ja grib, tad atrast var! Jautājums – VAI vispār GRIB bērnus atrast?

P.S. Tikko atlūgumu ir iesniedzis Izglītības kvalitātes vadības dienesta vadītājs Aivars Stankevičs.