Latvija – Sapņu komanda

Ar patiesu interesi un lepnumu noskatījos jauno latviešu kinofilmu “Sapņu komanda 1935”

Un es neteikšu neko sliktu.

Kā parastais skatītājs, kas nav kino eksperts, kameras “pareizo” leņķu speciālists, režijas vai aktierspēles kritiķis, es to vērtēšu pēc sajūtām, kas tad arī nosaka cik efektīgs ir mākslas darbs.

Visupirms, būtiski ir tas, ka kinofilma balstīta uz patiesiem notikumiem. Anotācijā rakstīts īsi: “1935. gadā Ženēvā tiek rīkots pirmais Eiropas čempionāts basketbolā. Basketbols Eiropā ir jauna un ne īpaši populāra spēle, komandas iepriekš nav tikušās starptautiskās sacīkstēs. Visi grib būt pirmie, ierakstīt savas valsts vārdu sporta vēsturē. Čempionātam gatavojas arī Latvijas valsts vienība. Jaunais treneris Baumanis ir pārliecināts, ka viss ir iespējams, viņš tic, ka basketbols var kļūt par populāru spēli, ka var apvienot cilvēkus ar dažādām interesēm un ambīcijām vienotam mērķim, ka visas valstis Eiropā ir vienlīdz svarīgas un līdzvērtīgas un uzvarēs labākais.

Un Latvijas basketbola valsts vienība, par spīti birokrātu neticībai, par spīti visiem šķēršļiem, kurus liek pašu Latvijas varneši, par spīti nabadzībai, naudas trūkumam, pierāda, ka Latvija VAR paveikt visu, ja vien tic, smagi strādā un nepadodas. Latvija patiesi 1935.gadā kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā.  Unikāls panākums, kuru diemžēl nav pagaidām izdevies atkārtot. Pagaidām.

Skatoties filmu, mani pārņēma lepnums par to cik Latvija IR liela. Jā, mēs latviešu tauta esam liela un tāda ir arī Latvija.  Mums ir tik daudz skaisti, talantīgi, dažādi un profesionāli aktieri, režisori, gaismas, skaņas,  mākslas cilvēki. Mums Latvijā ir atkal radīta lieliska, patriotiska filma. Gan tērpi, gan Latvijas skaistie dabas skati, gan latviska sirsnība, vienkāršība un neatlaidība, kas caurstrāvo filmu. Tas viss dara lepnu. Un mums nevajag noticēt tam, ka tā darvas karote – skaudība, nenovīdība, savtība un mantkārība – kuru mums mēģina iestāstīt kā pašsaprotamu, ir mūsu latviešu tautu raksturojošās pazīmes.  Tā nav! Tā nekad nav bijis. Un nekad nedrīkst būt.  Un “Sapņu komanda” to atgādina skatītājam. Pierāda, ka, ja grib, tad var būt viss tik labi cik vien iespējams. Tā atgādina, cik īpaši mēs – latvieši vienmēr esam bijuši un kādiem mums jābūt.

Par tērpiem – o jā, man kā sievietei, bija ļoti patīkami raudzīties 30.gadu kleitās, sieviešu mulsajā grācijā, kungu vīrišķīgā kautrībā un apņēmībā, pašcieņā un pašaizliedzībā. Tērpi nav tikai drēbe pareizā piegriezumā un šuvumā. Tērpi, bez valkātāja rakstura un vienreizējās valkāšanas prasmes, nav nekas vairāk kā drēbe. Jaunajā kinofilmā es neredzēju ne vienu “drēbi”, tā bija piepildīta ar tērpiem – krāšņiem un vienlaicīgi vienkārši pieticīgiem, un tāpēc ticamiem.

Iespaidīga, emocionāli piesātināta filma, kas skatītājam liek gan smieties, gan raudāt. Un domāt. Filmas beigas sapurina, jo atklāj “Sapņu komandas” katra tās zobratiņa likteni pēc 1935.gada…un tas nav tā pat vien. Tas ir svarīgi visiem. Tas ir jāzina visiem.

Lielu, lielu paldies gribu teikt visiem, visiem, kas ir radījuši šo kinofilmu. Lūk šie visi cilvēki ir šodienas kino sapņu komanda, kas iemūžinājusi Latvijas un tās tautas uzvaras formā, kuru visa pasaule var skatīties atkal un atkal. Un ziniet, Holivuda mūsu Sapņu komandai netur līdzi.

Lai nepateiktu par daudz, es apstāšos savā stāstījumā un sajūsmā. Es tikai iesaku Tev aiziet un noskatīties lielisku latviešu kino. Un aizved arī mammu, papu, omi un opi. Aizejiet visa ģimene. Aizejiet smelties spēku un ticību sev. Un ziniet – Latvija VAR!

Vairāk par kinofilmu atradīsi oficiālajā mājas lapā http://sapnukomanda.lv/

Bet zemāk vari noskatīties treileri:

P.S. Būtu labi, ja Latvijā publika spētu būt tik gudra un kino seansu laikā tomēr neēstu un kokakolas nestrebtu. 😉

Advertisements

Par AI kā medaļu…ar divām pusēm.

Nu jau labu laiku Latvijas politikas dienaskārtībā ir jautājums par reformām augstākajā izglītībā, kuru flagmanis ir Izglītības ministrs Roberts Ķīlis.

Iecerēto reformu mērķis īsumā vienkāršs – netērēt valsts naudu nekvalitatīvām studiju programmām, vienlaicīgi paaugstinot pašu studiju kvalitāti.

Skaisti skan.

Un… arī pretrunīgi. Tā teikt, medaļa ripo, bet mums liek uz to skatīties tā kā no sāna, ne tieši abās pusēs.

Bet es gribu paskatīties tuvāk uz to medaļu.

Visupirms, domāju, ka jānodala ir “valsts finansiāli nodrošināta augstākā izglītība” no “personas pašas līdzekļiem finansētas izglītības”. Tās atšķiras, un tām ir jāatšķiras. Kādēļ? Mēģināšu izskaidrot savu skatījumu.

Mums katram ir tiesības un iespējas studēt – iegūt augstāko izglītību. Jā, ir.  Mums katram ir tiesības izvēlēties arī ko studēsim. Un katra paša ziņā ir arī atbildes rašana uz jautājumu – kāpēc studēt?
Ja Jums ir nauda – Jūs noteikti to neizšķiežat lietās, cilvēkos un pasākumos, kas Jums nav vajadzīgi, vai arī nerada nekādu labumu.  Tas protams, nenozīmē, ka šīs lietas būtu mazvērtīgākas vai pavisam liekas, nebūt nē. Jūs vienkārši tās neizvēlaties.

To pašu būtu jādara valstij attiecībā par augstākās izglītības finansēšanu. Manuprāt, ir jābūt konkrētam valsts pasūtījumam augstākās izglītības iestādēm. Katrai ministrijai ir jāzina cik un kādi speciālisti ir un būs nepieciešami, lai konkrētā nozare valstī pastāvētu un attīstītos.  Vai mēs runātu par Iekšlietu nozari – policija, glābšanas dienesti, specdienesti – tur visur ir nepieciešamas konkrētas zināšanas un personāls konkrētā apmērā. Vēlams kvalificēts – izglītots. Tā piemēram, lai strādātu par policistu vairs netiek prasīta augstākā juridiskā izglītība, pat ne koledža, par policistu Latvijā var kļūt jebkurš vidusskolas beidzējs. Pateicoties Lindai Mūrnieces (tagad Abu Meri) kundzei, ir likvidēta Policijas akadēmija, kas tieši un speciāli sagatavoja Iekšlietu sistēmas darbiniekus. Labi, varam protams likvidēt augstskolu, bet kas tagad izpilda valsts pieprasījumu? Vai Latvijai vispār ir skaidrs cik un kāda līmeņa policisti tai ir nepieciešami?

Tāda pati situācija ir tiesu varā – vakances arvien it kā ir, bet nav neviena augstskola, kas pildītu konkrētu valsts pieprasījumu – piemēram, 15 prokurori, 10 tiesneši, 20 tiesu izpildītāji, 25 notāri gadā. Budžeta vietas juridiskajās fakultātēs, protams, ir. Jautājums – kāpēc? Ja mums jau tā ir juristu pārprodukcija? Kādēļ gan turpināt štancēt jaunus juristus, ja tie paši pēc studiju beigšanas valsts sektorā netiek pieprasīti?

Varam runāt arī par pedagoģiju? Mums Latvijā tiek skoloti skolotāji. Katru gadu ir augstskolu izlaidumi, bet jaunajiem skolotājiem nav kur strādāt! Viņus nevajag. Patiesībā Latvijā skolas arvien tiek slēgtas. Valsts budžets ir sedzis lielu daļu studiju izmaksu, bet jautājums – kādēļ? Kāds labums Latvijai no iztērētās naudas?

Manuprāt, studentiem, kas stātos augstskolā, skaidri zinot, ka pēc studiju beigām – konkrētais valsts sektors viņu gaida darbā un viņam tiek nodrošināta darba vieta, studiju izvēle būtu ne tikai kārtīgi izsvērta, bet arī studiju kvalitāte līdz ar to augtu, jo studējošais un arī valsts būtu ieinteresēti studiju procesa kvalitātē. Savukārt valsts pēc studijām, vērtējot jauniegūto darbinieku, spētu arī novērtēt studiju kvalitāti, pēc darbinieka paveiktā. Kā arī izvērtēt vai valsts pasūtījuma izpildi nenodot kādai citai, labākai augstskolai.

Tas ir modelis kurā pakalpojuma sniedzējs ir augstskola, pakalpojuma ņēmējs ir valsts un students. Trīspusējas attiecības.

To varam attiecināt uz ļoti daudzām nozarēm. Tāda pieeja prasa ilgtermiņa valsts attīstības redzējumu, ar konkrētiem darbiem, plāniem, mērķiem, rīcību un rezultātu izvērtēšanu. Pašreiz topošajā Nacionālās Attīstības Plānā (NAP) nevar atrast nevienu konkrētu nākotnes redzējumu, rīcības plānu, atskaites un kontroles punktus un mehānismus. NEVIENU! Tas drīzāk ir kā miglā tīts fantāziju rīts. 🙂

Bet valsts bez plāna ir kā kuģis bez stūres. Tas dreifē.

Un tā ir medaļas viena puse.

Vai manis teiktais ir utopija? Nē, manuprāt, tikai pragmatiska un loģiska pieeja.  Padomāsim. Visstraujāk augošā ekonomika – Ķīnasavas darbības plāno vismaz 8 paaudzes uz priekšu.  Latvija, pat piecus gadus uz priekšu vēl nespēj pateikt ko grib. Pat nākamā gada budžets vēl pa matiem tiek Saeimas gaiteņos skaldīts. Diemžēl.
Naudu ir jāskaita, naudai patīk, ka to skaita. Un tad, kad tiek domāts, kā un kāpēc naudu tērē, tad arī domā kā un kur to vairot.  Bet, kas tad ir nauda? Nauda ir maiņas līdzeklis. Konkrētu vērtību ekvivalenta izteiksme, kas kļūst par šīs vērtību maiņas līdzekli.

Ja runājam par medaļas otru pusi – paša studenta personīgi finansētu augstāko izglītību – tad te nu darbojās tie paši vienkāršie principi. Tikai valsts vairs tieši neiejaucas. Augstskola ir pakalpojuma sniedzējs, students ir pakalpojuma ņēmējs. Valsts vairs nepērk šo pakalpojumu, valsts nerada pieprasījumu pēc konkrētiem profesionāļiem.  Kādu pakalpojumu students izvēlās, par tādu maksā un par tā cenu, students ir tiesīgs pieprasīt atbilstošu kvalitāti un servisu. Ko students ar iegūto izglītību iesāks, tas ir viņa paša ziņā.

Tāpēc jautājiet, studenti, ik dienu sev un saviem pasniedzējiem – ko man šīs studijas sniedz? Kas es pēc tām būšu? Kur man pasaulē būs atrodama darba vieta? Vai es būšu vajadzīgs Latvijai? Vai es vēlos strādāt valsts vai privātā sektorā?  Ko es varu sniegt Latvijai, tās sabiedrībai, sev? Kāda misija ir manis izvēlētai profesijai? Kāpēc es būšu jurists? Kāpēc es būšu skolotājs? Kāpēc es būšu mediķis?

Atbildes ir jāmeklē. Katram. Mums visiem kopā. Ik dienu.
Kāds man teiks – nu šajā globalizācijas laikā, šie jautājumi, ir smieklīgi – atbildes ir vienkāršas – par ko gribēsi, par to kļūsi, un kur gribēsi, tur strādāsi.  Diemžēl, ne vienmēr tā gan notiek. Mēs zinām, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Un, ja Maximas veikaliem būs vajadzīgi pārdevēji, tad arī pedagogs bez darba ies un strādās par pārdevēju.

Valstij ir jārada konkrēts pieprasījums, lai augstskolas radītu konkrētu piedāvājumu.  Lai šīs attiecības būtu pilnīgi skaidras visiem. Lai nodokļu maksātāju nauda – budžeta līdzekļi netiktu iztērēti uz studentiem, kuriem nav pēc studijām ne vēlēšanās strādāt Latvijā, nedz darba vietas Latvijā, bet ir sava droša dobe Anglijā.

Tāpēc domāju, ka reformām, kas atkal līdzinās skalpelim, kurš iegūlies rokā aklajam, nebūs labuma, ja augstākās izglītības sistēmu mēs nevērtēsim līdz ar valsts un tautas attīstību, tautsaimniecību un ekonomiku, tikumiem un vērtībām.

Kamēr Ministru kabinets nespēj pamatot kādēļ vispār valsts budžeta līdzekļi būtu jātērē augstākai izglītībai, kādi valsts sektora darbinieki trūkst un kāda ir atdeve šiem izdevumiem, nav pamata valsts budžeta līdzekļus vispār augstākai izglītībai tērēt.  Ja tomēr tērē bez skaidra mērķa un plāna, tad tas līdzinās ūdens nolaišanai podā. Tikai šķiet, ka tā nolaišana jau atkal kādam ir izdevīga, tikai ne Latvijai un tās tautai.

P.S. Foto atrasts te