Latvija – Sapņu komanda

Ar patiesu interesi un lepnumu noskatījos jauno latviešu kinofilmu “Sapņu komanda 1935”

Un es neteikšu neko sliktu.

Kā parastais skatītājs, kas nav kino eksperts, kameras “pareizo” leņķu speciālists, režijas vai aktierspēles kritiķis, es to vērtēšu pēc sajūtām, kas tad arī nosaka cik efektīgs ir mākslas darbs.

Visupirms, būtiski ir tas, ka kinofilma balstīta uz patiesiem notikumiem. Anotācijā rakstīts īsi: “1935. gadā Ženēvā tiek rīkots pirmais Eiropas čempionāts basketbolā. Basketbols Eiropā ir jauna un ne īpaši populāra spēle, komandas iepriekš nav tikušās starptautiskās sacīkstēs. Visi grib būt pirmie, ierakstīt savas valsts vārdu sporta vēsturē. Čempionātam gatavojas arī Latvijas valsts vienība. Jaunais treneris Baumanis ir pārliecināts, ka viss ir iespējams, viņš tic, ka basketbols var kļūt par populāru spēli, ka var apvienot cilvēkus ar dažādām interesēm un ambīcijām vienotam mērķim, ka visas valstis Eiropā ir vienlīdz svarīgas un līdzvērtīgas un uzvarēs labākais.

Un Latvijas basketbola valsts vienība, par spīti birokrātu neticībai, par spīti visiem šķēršļiem, kurus liek pašu Latvijas varneši, par spīti nabadzībai, naudas trūkumam, pierāda, ka Latvija VAR paveikt visu, ja vien tic, smagi strādā un nepadodas. Latvija patiesi 1935.gadā kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā.  Unikāls panākums, kuru diemžēl nav pagaidām izdevies atkārtot. Pagaidām.

Skatoties filmu, mani pārņēma lepnums par to cik Latvija IR liela. Jā, mēs latviešu tauta esam liela un tāda ir arī Latvija.  Mums ir tik daudz skaisti, talantīgi, dažādi un profesionāli aktieri, režisori, gaismas, skaņas,  mākslas cilvēki. Mums Latvijā ir atkal radīta lieliska, patriotiska filma. Gan tērpi, gan Latvijas skaistie dabas skati, gan latviska sirsnība, vienkāršība un neatlaidība, kas caurstrāvo filmu. Tas viss dara lepnu. Un mums nevajag noticēt tam, ka tā darvas karote – skaudība, nenovīdība, savtība un mantkārība – kuru mums mēģina iestāstīt kā pašsaprotamu, ir mūsu latviešu tautu raksturojošās pazīmes.  Tā nav! Tā nekad nav bijis. Un nekad nedrīkst būt.  Un “Sapņu komanda” to atgādina skatītājam. Pierāda, ka, ja grib, tad var būt viss tik labi cik vien iespējams. Tā atgādina, cik īpaši mēs – latvieši vienmēr esam bijuši un kādiem mums jābūt.

Par tērpiem – o jā, man kā sievietei, bija ļoti patīkami raudzīties 30.gadu kleitās, sieviešu mulsajā grācijā, kungu vīrišķīgā kautrībā un apņēmībā, pašcieņā un pašaizliedzībā. Tērpi nav tikai drēbe pareizā piegriezumā un šuvumā. Tērpi, bez valkātāja rakstura un vienreizējās valkāšanas prasmes, nav nekas vairāk kā drēbe. Jaunajā kinofilmā es neredzēju ne vienu “drēbi”, tā bija piepildīta ar tērpiem – krāšņiem un vienlaicīgi vienkārši pieticīgiem, un tāpēc ticamiem.

Iespaidīga, emocionāli piesātināta filma, kas skatītājam liek gan smieties, gan raudāt. Un domāt. Filmas beigas sapurina, jo atklāj “Sapņu komandas” katra tās zobratiņa likteni pēc 1935.gada…un tas nav tā pat vien. Tas ir svarīgi visiem. Tas ir jāzina visiem.

Lielu, lielu paldies gribu teikt visiem, visiem, kas ir radījuši šo kinofilmu. Lūk šie visi cilvēki ir šodienas kino sapņu komanda, kas iemūžinājusi Latvijas un tās tautas uzvaras formā, kuru visa pasaule var skatīties atkal un atkal. Un ziniet, Holivuda mūsu Sapņu komandai netur līdzi.

Lai nepateiktu par daudz, es apstāšos savā stāstījumā un sajūsmā. Es tikai iesaku Tev aiziet un noskatīties lielisku latviešu kino. Un aizved arī mammu, papu, omi un opi. Aizejiet visa ģimene. Aizejiet smelties spēku un ticību sev. Un ziniet – Latvija VAR!

Vairāk par kinofilmu atradīsi oficiālajā mājas lapā http://sapnukomanda.lv/

Bet zemāk vari noskatīties treileri:

P.S. Būtu labi, ja Latvijā publika spētu būt tik gudra un kino seansu laikā tomēr neēstu un kokakolas nestrebtu. 😉