Pavasari, Tu esi gaidīts!

Ne jau vienmēr savas domas gribās uz papīra fiksēt, bet šodien ir tāda diena, kad to ir nepieciešams izdarīt. Organiski vajag. Sākot šo ierakstu rakstīt, vēl nezinu kādēļ man to vajag…bet vajag.

pavasaris_zile_2013

Foto: Dace Milberga, 2013

Es visu laiku mācos. Visu. Droši vien tā pat kā ik viens no mums.  Un tad ik pēc kāda laika, ir jāatskatās uz piedzīvoto, jāapzinās tas, jāizdara secinājumi un jāiet tālāk. Gluži kā nomainot ziemas mēteli pret pavasara. Tā ir arī ar pieredzi. Tik ilgi, kamēr vajag, mēs izdzīvojam situāciju gluži kā valkātu ziemas mēteli kamēr ir auksts. Protams, var jau iesūnot situācijā un ar ziemas mēteli staigāt arī vasarā, bet tā nevajag. Gan mētelis zaudēs savu formu un nozīmi, gan paši nejutīsimies labi. Tāpēc mēs to ziemas mēteli ieliekam skapī un velkam citu – pavasara mēteli mugurā…. Man šis salīdzinājums nāca prātā nejauši, bet šķiet esam gana vienkāršs, lai izskaidrotu sajūtas un izpratnes.

Un tā pat ir ar dzīves, ikdienas situācijām – tās ir jāizdzīvo tik cik ir nepieciešams, nevis tik ilgi cik gribās. Un tad, mierīgi jāizvērtē un jānoliek atmiņu plauktā un viss. Jāatlaiž tā situācija kā uz pakaramā pakārts mētelis. Nav jāvalkā vairs. Nav jau arī veselīgi dzīvot pagātnē. Pagātne ir jaapzinās, jāizprot un no tās jāmācās, lai ar pilnu krūti dzīvotu tagadnē. Es nesaku, ka jāaizmirst, es tikai saku, ka lai kā arī mēs stāvētu upē uz vietas, tā upe mainās, jo plūst tālāk. Un gribot negribot, mēs esam citā upē un, lai kā gribētu un censtos nekustēties, mēs nevaram palikt tai pašā upē. Upe tek uz priekšu un mums arī jādodas savu ceļu. Upe mainās un mēs arī maināmies. Jā, arī mēs katrs maināmies. Varbūt mums jānokļūst otrā krastā, varbūt jādodas augšup pret straumi vai jāļaujas tai? Ir tik daudz variantu, bet “stāvēšana uz vietas” nav iespējama. Un tas, ko darīt, tā ir tā izvēle, kas jāizdara un jāīsteno. Nešauboties. Jo viss, kas notiek – notiek uz labu.

Ir jāpiespiež sevi spert to pirmo soli pretī savai, jaunai, labākai rītdienai. Un neturēt ļaunu uz piedzīvoto vai cilvēkiem. Kas bijis bijis. Tā tam bija jābūt. Pagājušo mēs izmainīt vairs nespējam. Ir jādodas tālāk, vienlaicīgi ar pateicību atskatoties uz pieredzēto.

Domās un arī te saku paldies ikvienam, kas līdz šim manā dzīvē ir bijis. Paldies saku arī tiem, kas vēl aizvien ir. Jūs man esiet daudz iemācījuši.  Un es turpinu mācīties. Un Jūs jau arī. 🙂 Mēs kopā, ceru, ka turpinām mācīties.elephant

Foto atrasts te

_____

Jā, tagad arī ir skaidrs kāpēc šis ieraksts tapa. Man šo visu uz papīra bija jāuzliek, lai ar prieku un pateicību varētu “ziemas mēteli” skapī pakārt. Un, ziniet, ir vieglāk.

Pavasari, nu Tu esi gaidīts! 🙂

Advertisements

Krimināli politiskā EIRO mafija

Bravo! Krimināli politiskā mafija rullē – Likumdevēji nolēmuši legalizēt noziedzīgi iegūto naudu, neierobežotā daudzumā latus ļaujot mainīt uz eiro. Un tā ir reālākā naudas atmazgāšana, kas ir ne tikai Dombrovska, bet arī valsts prezidenta akceptēta un stājusies spēkā 2013.gada 01.martā! Un šajā jaunajā likumā nav stāsts ne par legāli iegūtiem naudas līdzekļiem, no kuriem būtu nomaksāti visi nodokļi, nedz arī citiem daudzajiem likumiem, kuriem būtu jābūt ievērotiem…to šis likums neparedz!  Vienkārši ar koferiem visi, kas gribēs varēs doties un latus mainīt pret eiro! Vai nav kolosāli? Skatīt 8.pantu http://www.likumi.lv/doc.php?id=254741 … Tāpēc tā #eiroSteiga, tāpēc varnešiem bail no tautas viedokļa, kas būtu izteikts referendumā. Un atkal diplomētie juristu tūkstoši Latvijā klusē, vēl vairāk “gudrākie” šādus likumus izstrādā, saskaņo, apstiprina un pieņem! Un kurš teica, ka juristi nevar būt noziedznieki pret valsti?

P.S. Varētu jau domāt, ka tā tāda kļūdiņa gadījusies, bet maz ticams….

Pierādiet man pretējo! Pārlieciniet mani, ka tikai legāli lati tiks mainīti pret eiro!

p.p.s. Vai Jūs redziet jaunajā likumā atsauci uz kādiem citiem likumiem, ar kuriem šim likumam būtu jāsaskan? Un šis nav gadījums, kad mēs runājam par elementāru valūtas maiņu, kurā varētu spēlēties ar kursa svārstībām. Mēs runājam par monetārās sistēmas fundamentālām izmaiņām – maksāšanas līdzekļa – lata maiņu pret citu maksāšanas līdzekli, noteiktu valūtu – eiro.

N.B. Un, ja kāds domā, ka te nu būs iespēja piemērot to pašu pārbaudes kārtību, ko piemēro darījumiem virs noteikta daudzuma naudas līdzekļu, tad nē – nebūs, jo Eiro ieviešanas likuma izpratnē lata maiņa pret euro nav valūtas maiņas darījums, bet gan kārtība. 😉

Kas un kāpēc vadīs LTV?

Ir sākusies jauna diena, kura solās vakarā piepildīties ar ziņu par jauno LTV valdi, kuru iecels NEPLP.

Sabiedriskajiem medijiem jārada un jāattīsta nacionālā kultūrtelpa un informācijas vide –  tā rakstīts koncepcijā par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi. Kāda būs Latvijas Televīzija? Turpinās stagnēt vai beidzot piedzīvos uzplaukumu? Vakar LTV raidījums “Sastrēgumstunda” bija veltīts tieši šim jautājumam, jo galu galā visai sabiedrībai taču būtu jāredz un jāzina, kas vadīts tās finansēto sabiedrisko mediju turpmāk un kāds tas būs.

Atzīšos, ka gāju klātienē klausīties un skatīties, ar cerību, ka būs interesanta un kvalitatīva diskusija, jo sanākuši taču būs mediju cilvēki. Diemžēl, šī bija kārtējā reize, kad cerība bija muļķa mierinājums, tomēr ticu, ka tā tomēr mirs pēdējā. 🙂 Ticu, ka ir iespējama un būs kvalitatīva saruna pēc būtības par Latvijai svarīgiem jautājumiem jebkurā jomā, tai skaitā sabiedriskā medija jomā. Un kā teica Jānis Geste, sapņot jau nevienam nav aizliegts.

Raidījuma laikā man neizdevās uzdot jautājumu, kurš man bija un uz kuru atbildi tā arī neradu – Kāpēc konkrētie kandidāti vēlas vadīt LTV? Kāda ir to motivācija pamest pašlaik savas siltās un labi apmaksātās darba vietas, lai kāptu uz it kā grimstošā kuģa LTV un nezināmā virzienā to vadītu?

Jo netopu gudra – lielākā daļa mediju cilvēku un arī NEPLP vadītājs Dimants saka, ka tā ir uzupurēšanās un pat kamikadzes cienīga drosme kandidēt un “uzņemties atbildību” vadīt LTV. Diemžēl, vakar nesadzirdēju arī kāda tad šī atbildība būs un kā gan pats Dimanta kungs to izprot. Vēl vairāk, dzirdēju visa veida taisnošanos un atrunas par kolektīvo atbildību no Rolanda Tjarves* kunga puses, ne reizi nesadzirdot – “Jā, man kā vadītājam pirms 11 gadiem bija jāpamana un jānovērš tas, ko es tad neredzēju. Tagad redzēšu un apsolos redzēt un attiecīgi reaģēt.” Tā vietā sabiedrība jau atkal bija spiesta dzirdēt par neuzvaramo Grūtupa kantori (kuru, zināšanai, ir tiesās pārspējuši ne tik pazīstami juristi un advokāti-viņš nav neuzvarams) pret kuru Tjarves kungs divās instancēs bez izredzēm esot zaudējis…un jā, grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis”, esot tas avots no kura visi varot saprast kādēļ viņam nav bijušas nekādas izredzes uzvarēt. Un tāds lūk mums varētu būt nākamais LTV vadītājs, vienmēr atrodot attaisnojumus un “citus atbildīgos”, turklāt balstot savu viedokli daiļliteratūrā.  Un tātad vēlreiz – kāpēc Rolands Tjarve grib vadīt LTV?

Par otru kandidātu Ivaru Beltes** kungu nav daudz ko komentēt, īss iespaids par viņa nostāju “viss ir jāpēta, nevar tagad neko pateikt”. Uz Rēdera jautājumu, ko gribētu darīt LTV, viņš atbildēja, ka viņu uztrauc apgaismojums un kadrējums. Jāteic, ka, lai to labotu, nav jākļūst par LTV vadītāju, pietiks, ja būs gaismu inženieris vai operators.  Atgādiniet man – kāpēc Beltes kungs grib vadīt LTV?

Par trešo kandidāti LTV vadītāja krēslam Gintu Krivmas*** kundzi arī daudz nav ko teikt – dāma zina kā labi izskatīties, kas ir apsveicami, bet nav skaidrs kāpēc viņa grib vadīt LTV un pamest tik ļoti ienesīgo un silto mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “TNS Latvia” valdes priekšsēdētāja krēslu?

Ja NEPLP ir zināma atbilde un saprašana, kāpēc tieši šie cilvēki vēlas vadīt LTV, būtu labi, ja to uzzinātu arī sabiedrība, jeb LTV skatītāji un vēl labāk, ja to skaidri izjustu un saprastu arī LTV darbinieki, kuru viedoklis, šķiet, NEPLP ieskatā īsti pat nav vērā ņemams.

Neizplūdīšu vairāk pārdomās par konkursa norises kārtību, kandidātiem un NEPLP pseido “caurspīdīgo” rīcību, jo ir patiesas mieles, tāda sīkmanība no raidījuma viesiem bija jūtama, ka visai nožēlojami izklausījas izcilā dzejnieka un latviešu tautas gara fiksētāja vārdos Imanta Ziedoņa piesaukšana iz Dimanta mutes, aicinot raudzīties “filozofiskāk un eksistenciālāk” uz jaunās LTV valdes izvēlēšanos…

Bet, ja tomēr tā filozofiskāk, tad interesanti būtu zināt kā tapa ~200 personu un telefona nummuriņu saraksts, kam 1.kārtā, apzinot iespējamos kandidātus, zvanīja personālatlases kompānija “Fontes”. Un vai tiešām demokrātiskā un tiesiskā valstī, kāda taču ir Latvija, sabiedriskā medija vadītājs un valde jāizvēlas vispirms padomijas labāko tradīciju – “telefona tiesību” veidā?

Varbūt to labāko un atbilstošāko kandidātu telefona numuri palika nezināmi…? Un kas bija pārējie 40 kandidāti? Ar ko tie bija sliktāki?

Varbūt beidzot nav jāizvēlas mazākais ļaunums no visiem, bet gan neatlaidīgi jāmeklē labākais no labākajiem līdz tas tiek atrasts?

P.S. Man tikai gribētos, lai arī paši LTV darbinieki, sabiedrība un vispār Latvija kopumā būtu aktīvāka – jo mūsu pašu intereses taču tiek skartas, mūsu pašu – nodokļu maksātāju veidotais valsts budžets tiks tērēts, mūsu pašu mājās mēs paši raudzīsimies mūsu – Latvijas sabiedrisko mediju “Latvijas Televīziju”.

ltv-logo2250.jpgFoto iegūts te

_______

Kandidātu pieredzes informācijas avots te:

* Rolands Tjarve ir lektors Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, bijis Valsts kontrolieres padomnieks, uzņēmuma “AirBaltic” padomes loceklis, “Elektronisko sakaru direkcija” padomes loceklis, LIAA direktora padomnieks un valdes loceklis, Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors, Nacionālajā radio un televīzijas padomes loceklis, “Preses apvienības” padomes loceklis. Viņš bijis premjera Māra Gaiļa preses sekretārs, Valsts reformu ministrijas preses sekretārs. Tjarve ir bijis programmu vadītājs Latvijas Radio, ir Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs, bijis Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijas darba grupā “Promoting Entrepreneurship on TV and in other audio-visual media”, ECREA biedrs, BAMR biedrs, biedrības “Cēsinieku klubs” valdes loceklis. Tjarve ir vairāku zinātnisku publikāciju autors, beidzis Latvijas Universitātes žurnālistikas nodaļu, viņam ir maģistra grāds komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātē, pašreiz komunikācijas zinātnes doktora zinātniskā grāda pretendents Latvijas Universitātē, promocijas darba tēma “Sabiedriskās televīzijas transformācijas procesi postpadomju valstu elektroniskajās sistēmās”.
** Ivars Belte no 2011.gada ir “Video International Ukraine” ģenerāldirektors, no 2007.gada bijis “Baltijas Mediju Alianse” izpilddirektors, no 2002. līdz 2007.gadam uzņēmuma “TV3” pārdošanas direktors, uzņēmuma “Eniro” mārketinga vadītājs, AS “Diena” laikraksta “Diena” direktors, reklāmas nodaļas vadītājs, “106.2 Radio Rīgai” mārketinga un pārdošanas nodaļas vadītājs, bijis Latvijas Reklāmas asociācijas prezidents un valdes loceklis, Latvijas Preses izdevēju asociācijas viceprezidents. Belte ieguvis bakaulaura grādu Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, pabeidzis Pre-MBA kursu Rīgas Biznesa institūtā, apguvis Mārketinga kursu CIM (Chartered Institute of Marketing), kā arī konkurētspējīga mārketinga, uzņēmuma novērtēšanas, projekta vadības, efektīvas vadības, augstākā menedžmenta kursus Rīgas Ekonomikas augstskolā.
*** Ginta Krivma no 2003.gada ir mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “TNS Latvia” valdes priekšsēdētāja, kā arī kopš 2005.gada video un pasākumu producēšanas studijas “Tantuki Production” (“Krivms studija”) dibinātāja un valdes priekšsēdētāja, bijusi tūrisma aģentūras “Latvia Tours” stratēģisko pārmaiņu projekta vadītāja, “TV3 Latvia” mārketinga direktore. Krivma ieguvusi maģistra grādu biznesa vadībā RSEBAA, psihologa kvalifikāciju Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā, kā arī sociālo zinātņu bakalaura grādu psiholoģijā. 2006.gadā uzsākusi studijas uzņēmējdarbības vadības doktorantūrā RSEBAA, Latvijas Banku augstskolas un Ventspils Augstskolas apvienotajā doktorantūras programmā.

Mediju sabiedrības apaļais galds

Mazliet atkal aizdomājos par medijiem un visu to informāciju, kas pašlaik virmo publiskajā telpā Latvijā saistībā ar tiem.  Pēdējais un vēl aizvien aktuālais diskusiju temats ir Sabiedriskā medija koncepcija.  Nevar noliegt, ka tās izstrādē cilvēki ir ieguldījuši gana laika un sava intelektuālā redzējuma un zināšanu.  Tomēr, ir diezgan daudz problēmjautājumu, kurus būs jārisina. Minēšu vismaz galvenos trīs vaļus, kas, manuprāt, atstāti novārtā un tieši tāpēc arī, iespējams, bremzējās mediju pozitīva attīstība. Uz šiem vaļiem pavisam noteikti spēcīgs medijs spētu balstīties, lai attīstītos. Centīšos izteikties maksimāli vienkārši, saprotami un īsi. 🙂

1.valis. Informācijas atklātums – patiesības meklējumi. Jebkurš sižets, ziņa, raidījums ir saistošs, ja tiek izpētīta problēmas būtība. Bet to ir grūti izpētīt, ja nav pieejama informācija. Ar šo problēmu saskaras liela daļa reportieru un žurnālistu. Tāpēc vienam no mērķiem būtu jābūt, ka no valsts un pašvaldību institūcijām, obligāti jābūt nodrošinātai iespējai saņemt visaptverošu un patiesu, nevis sabiedrisko attiecību ziņā skaisti noformētu informāciju. Pietiek jau ar to, ka privātas personas var atļauties sniegt vai nesniegt informāciju medijiem pēc savas izvēles.
Un te es nerunāju par pētniecisko žurnālistiku, bet gan par objektīvu un kvalitatīvu žurnālistiku. Jāteic gan, ka šai medaļai ir otra puse – mediju darba kapacitāte – ne vienmēr informācija nav pieejama, cik paši žurnālisti un mediji, nevar paspēt to iegūt un apstrādāt, lai nodrošinātu kvalitatīvu problēmjautājuma atspoguļojumu.

2.valis. Viedokļu dažādības atspoguļojuma iztrūkums medijos. Tas saistāms ar mediju objektivitātes prasības nodrošināšanu un atklātības un vienlīdzības principu ievērošanu. Viedokļu dažādība nozīmē ne tikai statisku-jau sen zināmu un visur esošu viedokļu līderu uzklausīšanu, bet arī arvien jaunu personu viedokļu uzklausīšanu un publiskošanu. Faktiski, būtu jānodrošina iespēja paust savu viedokli ikvienam, kas to vēlas, bez cenzūras, kas šobrīd, lai kā negribētos, ir dzīva.

3.valis. Mediju finansējums un neatkarība – tas ir būtisks jautājums visiem. Tāpēc jau atkal jāteic, ka bez finansējuma caurspīdīguma, ar ko es saprotu pilnībā atklātu finanšu plūsmas atspoguļojumu, nenoslēpjot neko, neatkarīgus un brīvus medijus radīt ir gandrīz neiespējami. Medijiem un to nodarbinātajiem – žurnālistiem, operatoriem, administrācijai, šoferiem, montētājiem, IT adminiem, utt., nav jāslēpj vai jākaunas no tā, kas viņiem maksā atalgojumu, savukārt tiem, kas maksā, arī nebūtu jākaunas un jāslēpjas. Absolūta atklātība izslēdz korupciju, kas, kā zināms, var pastāvēt ne tikai publiskās varas sektorā, bet arī privāttiesību jomā, kurā ietilpst arī komerciālie mediji. Un minētais cieši ir saistāms ar sabiedrisko labumu.

media_worldFoto atrasts te

Tie būtu tie trīs vaļi uz kuriem, manuprāt, varētu turēties veselīga un sabiedrībai derīga mediju pasaule. Bet šajā pasaulē ir jābūt arī kādam, kas dažādus misēkļus risina, pārrunā, aktualizē un iespējams, rada apstākļus, kas novērš nepilnības nākotnē. Es padomāju un man radās doma, ka tas kāds varētu būt tāds kā “Mediju sabiedrības apaļais galds” jeb “Mediju Temīda”. Tūlīt paskaidrošu, ko ar to domāju. 😉

Pasaulē, gandrīz katrā valstī pastāv dažādi veidojumi mediju uzraudzībai, kontrolei un pulsa noteikšanai – mediju ombudi, padomes, kā Latvijā (NEPLP), Cenzūras un Patiesības ministrijas, utt., utjp. Tas viss ir, bija un kaut kur būs vienmēr. Bet Latvijā, manuprāt, būtu jāiet soli uz priekšu un jārada šis “Mediju sabiedrības apaļais galds” jeb “Mediju Temīda”. Tas varētu būt kolektīvs veidojums, kas spētu atklāti, taisnīgi un tiesiski izvērtēt un rast līdzsvaru dažnedažādākās domstarpībās vai problēmjautājumos, kas saistās ar medijiem. Vai tie būtu auditorijas un medija, medija un medija, informācijas atklātības, patiesuma un pieejamības jautājumi, un vēl virkne citu jautājumu. “Mediju Temīdas” dalībnieku sastāvam ir jābūt maksimāli plašam, nodrošinot visu mediju jomas dalībnieku-pašu mediju iesaisti, un, protams, arī akadēmiskās vides pārstāvji un pat studenti jāpiesaista, nerunājot jau par dažādu nozaru speciālistiem, kas spētu uz specifiskām problēmām raudzīties ar zināšanu un praktiskās pieredzes aci. Piebildīšu, ka šādam “Mediju Temīdas” sastāvam jābūt apolitiskam, lai izslēgtu politisku jeb drīzāk merkantīlu interešu lobēšanu. Sastāvs varētu būt arī mainīgs, jeb pat terminēts, tādējādi nodrošinot kā dažādību tā arī neatkarību.
“Mediju Temīdas” dalībnieku izvēlei jānotiek atklāti, publiski un brīvprātīgi, tādējādi maksimāli nodrošinot tautas un katra indivīda, kā arī pašu mediju interešu godīgu pārstāvību un aizstāvību.

Varbūt arī Tev radās kādas pārdomas un idejas?