Miskaste, bedre vai glābēj(?)sile?

Ar šo bloga ierakstu varbūt izraisīšu Jūsu dusmas, neizpratni, vai vēl sazin kādas agresijas izpausmes…bet vēlos mudināt mūs visus padomāt. Kārtīgi padomāt par to, kas notiek apkārt jaundzimušo, grūtnieču un vispār atbīldības jomā Latvijā un pat pasaulē.

Tāpēc es jautāju – Kāda gan starpība, kur bērns tiek pamests? Faktiski un pēc būtības nekāda. Paskaidrošu kapēc tā domāju.

Tikko izlasīju kārtējo skumjo gadījumu par mazluli, kura vairs nav un sievieti, kuras rītdiena nekad vairs nebūs tik rožaina kā vakardiena…

Tieši tāpēc interesanta ir sabiedrības attieksme, tāda dubultmorāle  – kad izliek “glābēj(?)silītē” anonīmi, tad viss redz valsts un sabiedrības acīs tiek pozicionēts labi, atbildības nekādas! Un tādās silēs jau ir pamesti 24 (!!!) bērni! 24 mātes bez atbildības, 24 valstij nezināmi anonīmi grūtniecības gadījumi (vai tas vispār ir iespējams un kā?), 24 tēvi…. BEZatbildība Latvijā zeļ!
Bet, kad sieviete bērnu aprok pati, vai izliek miskastē, tad redz jāsēž. Tad sabiedrības modrā un bargā acs kļūst redzīga un šāda rīcība nepavisam vairs nav anonīma. Kāpēc tad tā?

Padomāsim visi tā pavisam godīgi – Kāda gan ir starpība, kur bērnu pamet – miskastē, silītē vai bedrē? Faksts ir skaudrs – māte atsakās no sava bērna. Un nav vairs nozīmes kā tas notiek. Tāpēc atbildībai būtu jābūt vienādai. Ja ne vienādai, tad šādām mātēm nav jābūt tiesībām palikt anonīmām. Un tēviem ne tik. Bērniem ir tiesības zināt savu izcelsmi un arī iespējamiem adoptētājiem būtu jābūt tiesībām zināt kā bērns iznēsāts, iespējamās iedzimtās kaites, utt.

Vai ir iespējams risinājums?

Jā, ir. Tieši tāpēc ir jādomā par cēloņiem un iespējām novērst nelabvēlīgās sekas – bērna pamešanu. Tāpēc mani interesē kā gan varētu izdarīt tā, lai sievietes grūtnieces justos drošāk un, ja pat nevēlās bērniņu paturēt, nevis taisītu abortus, pamestu bērnus miskastē vai glābēj(?)silē, bet veselīgi un speciālistu uzraudzībā pavadītu grūtniecību un tad spētu savu bērniņu nodot mīlošu vecāku rokās? Kā Latvijā to izdarīt?

Kā nevis veicināt bezatbildību, bet gan īstenot atbildību, mudināt būt atbildīgiem?

Manuprāt, mums nav vajadzīgas glābējsiles, kas tikai vairo bezatbildību un mudina sievieti spert anonīmo soli.  Manuprāt, labāk būtu, ja valsts parūpētos par mehānismu, kurā sieviete droši var pavadīt grūtniecību, pie apstākļiem, ja bērniņu nevēlēsies paturēt. Lai jau grūtniecības laikā varētu atrast ģimeni, kas vēlētos mazuli adoptēt un zinātu kādos apstākļos tas iznēsāts. Būtu līdzās grūtniecei un bērniņam šajā 9 mēnešus īsajā, bet tik ļoti svarīgajā laikā. Tādējādi varētu nodrošināt grūtnieci ar nepieciešamajām barības vielām – vitamīniem, atpūtu, pat medikamentiem, iespējams, pat ar elementāru veselīgu pārtiku, kas ne vienmēr ir pa kabatai sievietei….

Kāpēc nedomā par to?

P.S. Par glābēj(?)siļu absurdu jau sen un vairākkārt esmu izteikusies.

Advertisements

Deg Pils. Vara agonē.

2013.gada 20.jūnija vēls vakars, Rīga, Latvija. Deg Latvijas prezidenta Rīgas pils.

Gan sociālajos tīklos, gan citos medijos visai operatīvi parādās tiešraides ziņu lentes par notiekošo staltajā pilī Daugavas krastmalā. Neskaitāmi fotouzņēmumi un pat tiešraides video no mobilā telefona.

Pils ir Latvijas simbols, kurš deg. Mūsu valsts vēsture deg.

Cik varējuši, ugunsdzēsēji ir glābuši.

BNQIPdECIAAo5JV.jpg largeFoto: Valdis Melderis iekš twitter

Sabiedrībai nav vienalga. Tā domā kāpēc tā noticis un vai varēja nelaimi novērst?

Savādāk ir ar pie varas esošajiem. Notikusī traģēdija nav vienkārši gadījums – tā ir acīmredzamas sekas ilgstošai pēdējos 20 gados realizētai politikai – nodzīvot visu, ko vien var, konsolidēt to, kur būtu jāiegulda, bet tos, kurus būtu jātiesā, beznosacījuma apmēros glābt. To sauc par valsts izsaimniekošanu.

Otto Ozols (TVNET) šorīt raksta: “Saeimas deputātus par to (kritisko stāvokli VUGD) jau pagājušā gada oktobrī informēja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Oskars Āboliņš.  Šā gada februāri viņš atzina, ka dienesta gada budžets ir tikai 28,5 miljoni latu, no kuriem 22,3 miljoni ir paredzēti vien atalgojumam, bet par atlikušo (~6.2 miljoni latu) jāuztur ēkas un tehnika.  Ja runā par atalgojumu, tad viens ierindas ugunsdzēsējs “uz rokas” saņem aptuveni tikai 270 latus. Ugunsdzēsēju vadība ir atzinusi, ka lielākā problēma ir tieši novecojušas autoparks un kritiskajā stāvoklī esošo ugunsdzēsības depo, kuru atjaunošanai savukārt vajadzētu 193 miljonus latu.

Tikai 193 miljoni būtu nepieciešami, lai uzceltu uz kājām Latvijas ugunsdzēsēju un glābšanas dienestu kopumā!

Un šajā brīdī pēķšni acu priekšā pavīd visi citi pie varas esošo steidzīgi, ar “Godmaņa rūpju rievu pierē” pieņemtie apšaubāmu personu privātu biznesu glābšanas lēmumi par nodokļu maksātāju sūri grūti sastrādātajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem… kaut vai tikai Parex glābšana, kurā ieguldīts vairāk kā 1.2 miljardi latu, Dienvidu tilta “kvalitatīvā zelta” būvniecība ~315 miljoni latu , Bijušā prezidenta Valda Zatlera vēlme pēc konkrēta, ekskluzīva dzīvokļa Vecrīgā vairāk kā 1 miljona latu vērtībā…. tagad arī Liepājas metalurga glābšana tiek cerēta… un vēl, un vēl…

BET,  kad beidzot glābsim Latviju? Kad atjaunosim Latvijas ugunsdzēsības dienestu aprīkojumu? Kad mediķiem nodrošināsim labāku autoparku ātrās palīdzības sniegšanai? Kad ceļus beidzot būvēs tā, ka pa tiem var braukt, nevis tos nozags? Kad beidzot pie varas esošie domās par valsti, nevis savu tuvāko drauģeļu pēcpušu glābšanu?

Ugunsdzēsēji ik gadu ziņo par to aprīkojuma nožēlojamo tehnisko stāvokli un varnešu tuklo attieksmi, ko spilgti pierāda arī n-tie gadījumi:

– ģimenes lēcieni no 9 stāvu ēkas balkona, kad ugunsdzēsēji tehniski nespēja glābt dzīvības, jo trepes par īsām;

– režisora Jāņa Streiča dēla bojāeja, kad nespēja piebraukt pie notikuma vietas, jo mašīna tehniski neizturētu

– Vanšu tilta pašnāvnieks, kad tilta kāpņu atslēga bija kādam “galvenajam” kabatā, bet pats atpūtā…un atkal nepaspēj glābt;

– tagad arī Rīgas pils degšana, kad nestrādā ūdenspumpis, ūdens spiediens pilsētas ūdensvadaos par vāju, lai spētu gūt ūdeni…

un vēl, un vēl…. bet vara tikai saka, ka nav naudas un neko nevar. Savelciet jostas!

Ugunsgrēks Rīgas pilī ir pēdējā spilgtākā vizualizācija varas nolaidības un alkatības agonijai.

Ugunsdzēsēji, pašaizliedzīgi jauni vīrieši, dara savu darbu, sakožot zobus, riskējot ar savām dzīvībām un tomēr ik dienu ticot, ka kāds no lēmējiem BEIDZOT iedomāsies arī par viņiem, par Latviju, par mums visiem.

Latvija turās uz entuziastiem, kas tic Latvijai un tās nākotnei, kamēr pie varas esošie to noēd un nodzīvo miljoniem vērtos prezidentu dzīvokļos, simtiem tūkstošus vērtos limuzīnos, ekskluzīvos komandējumos un citās izpriecās uz nodokļu maksātāju rēķina, ne jau sava personīgā.

Un retoriski kļūst jautājumi, uz kuriem sabiedrībai ir tiesības saņemt atbildes pēc būtības:

Tas, ko nosargājām kara laikā no vāciešiem un krieviem, tas tagad sadeg remontā….interesanti, kāds ir iemesls šim ugunsgrēkam un kādi šoreiz būs attaisnojuma šļupsti par nožēlojamo tehnisko stāvokli valsts drošībā?

Cik ilgi konsolidēs cilvēku dzīvības, Latvijas tautu, vēsturi un drošību? Vai tā tiek izpildīti Māstrihtas kritēriji exel tabulās?

Vai beidzot kāds atbildēs reāli par savu nolaidību, nevis tikai ar vēja pūsmu no politiska pirksta pakratīšanas?

________

Foto galerijas no Rīgas pils ugunsgrēka skatīt te.

Te arī īss ieskats Ugundzēsēju sarunas Rīgas pilī, veicot bīstamos darbus

Atliek vien noliegt galvu šo vīru priekšā par bīstamo un pašaizliedzīgo darbu, ko veic, saglabājot tādu mieru.

Velo ezītis

Sestdien, 2013.gada 08.jūnijā Rīgā norisinājās velo-foto orientēšanās pasākums Velo ezītis, ko organizēja omulīgās kafejnīcas “Ezītis miglā” rosīgie cilvēki.

Piedalījās vairāk kā 30 komandas, kurā katrā bija 3-4 cilvēki. Uzdevumi, objekti, laiks, saule un vējš – tas viss sestdienu padarīja par prieka, piedzīvojumu un “vienmēr ceļā” sajūtu pilnu dienu.

Kas tad bija jādara? Visupirms jau bija jāsaorganizējas komandā 3-4 cilvēkiem, kas ir gatavi mīties, meklēt punktus un pie reizes arī bildēt un bildēties, tad jāizdomā komandas nosaukums un jāreģistrējas dalībai. Pēc tam jau sākas gatavošanās – tērpi, riteņu apkopes, telefonu uzlādēšanas un fotoaparāta (vēlams) paņemšana līdzi un vēl citi gatavošanās un pucēšanās  darbiņi sacensību dienai. Un tad, kad jau tā lieliskā Velo ezīša diena ir klāt, tad atliek vien izbaudīt procesu, veikt uzdevumus un tik mīties! Cits pakaļ vairāk punktiem, cits vienkārši ķerot prieku, kā mēs.

Ja jautā – kā raksturot šo pasākumu, tad atbilde nav tālu jāmeklē – prieks, smiekli, smaidi! Tas viss raksturo Velo ezīša dienu!

Bija kolosāli. Draudzīgi un atsaucīgi dalībnieki. Lieliski pasākuma organizatori. Paldies Jums visiem no manis un arī komandas “koMedia” par šo feino dienu! Kopā tika pievarēti kādi 30km, atrasta liela daļa objektu un izlādēti, bildējot, divi telefoni pilnībā. Nav daudz ko tur teikt – tas vienkārši ir jāizbauda. Nākamais ezītis teicās ripot jau augustā. Tiekamies! 😉

Paldies arī manām lieliskajām komandas biedrenēm Leldei, Līvai un Madarai! Pirms starta pāris mūsu komandas “koMedia” mirkļus iemūžināja Gints Ivuškāns (F64 Photo Agency), par ko PALDIES! 🙂

Velo ezitis 601905_646353412044888_1986124966_n

Foto: Gints Ivuškāns, F64 Photo Agency