Miskaste, bedre vai glābēj(?)sile?

Ar šo bloga ierakstu varbūt izraisīšu Jūsu dusmas, neizpratni, vai vēl sazin kādas agresijas izpausmes…bet vēlos mudināt mūs visus padomāt. Kārtīgi padomāt par to, kas notiek apkārt jaundzimušo, grūtnieču un vispār atbīldības jomā Latvijā un pat pasaulē.

Tāpēc es jautāju – Kāda gan starpība, kur bērns tiek pamests? Faktiski un pēc būtības nekāda. Paskaidrošu kapēc tā domāju.

Tikko izlasīju kārtējo skumjo gadījumu par mazluli, kura vairs nav un sievieti, kuras rītdiena nekad vairs nebūs tik rožaina kā vakardiena…

Tieši tāpēc interesanta ir sabiedrības attieksme, tāda dubultmorāle  – kad izliek “glābēj(?)silītē” anonīmi, tad viss redz valsts un sabiedrības acīs tiek pozicionēts labi, atbildības nekādas! Un tādās silēs jau ir pamesti 24 (!!!) bērni! 24 mātes bez atbildības, 24 valstij nezināmi anonīmi grūtniecības gadījumi (vai tas vispār ir iespējams un kā?), 24 tēvi…. BEZatbildība Latvijā zeļ!
Bet, kad sieviete bērnu aprok pati, vai izliek miskastē, tad redz jāsēž. Tad sabiedrības modrā un bargā acs kļūst redzīga un šāda rīcība nepavisam vairs nav anonīma. Kāpēc tad tā?

Padomāsim visi tā pavisam godīgi – Kāda gan ir starpība, kur bērnu pamet – miskastē, silītē vai bedrē? Faksts ir skaudrs – māte atsakās no sava bērna. Un nav vairs nozīmes kā tas notiek. Tāpēc atbildībai būtu jābūt vienādai. Ja ne vienādai, tad šādām mātēm nav jābūt tiesībām palikt anonīmām. Un tēviem ne tik. Bērniem ir tiesības zināt savu izcelsmi un arī iespējamiem adoptētājiem būtu jābūt tiesībām zināt kā bērns iznēsāts, iespējamās iedzimtās kaites, utt.

Vai ir iespējams risinājums?

Jā, ir. Tieši tāpēc ir jādomā par cēloņiem un iespējām novērst nelabvēlīgās sekas – bērna pamešanu. Tāpēc mani interesē kā gan varētu izdarīt tā, lai sievietes grūtnieces justos drošāk un, ja pat nevēlās bērniņu paturēt, nevis taisītu abortus, pamestu bērnus miskastē vai glābēj(?)silē, bet veselīgi un speciālistu uzraudzībā pavadītu grūtniecību un tad spētu savu bērniņu nodot mīlošu vecāku rokās? Kā Latvijā to izdarīt?

Kā nevis veicināt bezatbildību, bet gan īstenot atbildību, mudināt būt atbildīgiem?

Manuprāt, mums nav vajadzīgas glābējsiles, kas tikai vairo bezatbildību un mudina sievieti spert anonīmo soli.  Manuprāt, labāk būtu, ja valsts parūpētos par mehānismu, kurā sieviete droši var pavadīt grūtniecību, pie apstākļiem, ja bērniņu nevēlēsies paturēt. Lai jau grūtniecības laikā varētu atrast ģimeni, kas vēlētos mazuli adoptēt un zinātu kādos apstākļos tas iznēsāts. Būtu līdzās grūtniecei un bērniņam šajā 9 mēnešus īsajā, bet tik ļoti svarīgajā laikā. Tādējādi varētu nodrošināt grūtnieci ar nepieciešamajām barības vielām – vitamīniem, atpūtu, pat medikamentiem, iespējams, pat ar elementāru veselīgu pārtiku, kas ne vienmēr ir pa kabatai sievietei….

Kāpēc nedomā par to?

P.S. Par glābēj(?)siļu absurdu jau sen un vairākkārt esmu izteikusies.