Rudens Latvijā 2013′

Pār manu mīļo Latviju šodien staro skaista rudens diena un neviļus sirds dziļumos klusi ieskanas šī Ulda Stabulnieka dziesma ar Māras Zālītes vārdiem. Radīta laikā (1981), kad mūsu zeme bija okupēta… bet mūsu – latviešu tauta ticēja un zināja, ka mūsu Latvija ir visskaistākā, vismīļākā, vislabākā zeme un valsts pasaulē – mūsu vienīgā LATVIJA, kas reiz būs brīva atkal. Jau pēc 10 gadiem Latvija atguva neatkarību…

Bet ir lietas, kas nemainās.

Latvija vēl aizvien ir par lielu, lai paņemtu klēpi, kā mamma maza bērna acīs. Latvija ir par mazu, lai mēs to palaistu vienu…kā mazs bērns mammas acīs. Un tāpēc ik dienas, es līdzi ceļos.

Celsimies un dienas gaitās dosimies visi ar mīlestību un ticību mūsu Latvijai!

Advertisements

Kad daži Rīgā grib kļūt vienlīdzīgāki par vienlīdzīgiem.

Pēc dažu interesentu pieprasījuma, atļaušos paust arī savu viedokli par SC līdera Nila Ušakova iniciētajām sabiedriskā transporta biļešu cenu politikas izmaiņām Latvijas galvaspilsētā Rīgā.

Uzreiz fiksēsim īsi, ko Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksmes” iecerējusi no 2014.gada 1.janvāra:

  • deklarētajiem rīdziniekiem biļešu cenu noteikt 70 eiro centu apmērā,
  • Rīgā nedeklarētajiem pasažieriem par vienu braucienu būtu jāmaksā 1,20 eiro.

Cenu atšķirības vienīgais kritērijs – deklarētā dzīvesvieta.

Lai apjaustu šī, visai komplicētā jautājuma laukuma plašumu, nevar iztikt bez pamatu apzināšanas. Un tie pamati ir mūsu Latvijas likumdevēja – Saeimas pieņemtie un spēkā esošie likumi, kas Latvijā ir saistoši absolūti visiem. Kā minimums, ir jāieskatās likumā “Par pašvaldībām”, kurā cita starpā, likuma 14.pantā ir noteiktas arī pašvaldību tiesības ieviest vietējās nodevas un noteikt to apmērus, lemt par nodokļu likmēm un atbrīvošanu no nodokļu maksāšanas. 

Jau šobrīd šīs tiesības veiksmīgi izmanto ļoti daudzas pašvaldības Latvijā, visvairāk pieminētās medijos ir Ventspils (piemēram “venti” kā vietējā nauda, kas vairāk gan līdzinās savdabīgam mārketinga atribūtam) un Jūrmala (iebraukšanas maksa (kas būtu šī “vietējā nodeva”), nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 70% apmērā (kas ir nodokļa likmes noteikšana)).

Loģiski rodas jautājums – kāpēc gan tā nevarētu būt arī Rīga ar specifisku sabiedriskā transporta lietošanas un norēķinu kārtību?

Un, manuprāt, pamatojoties uz dzīvesvietas deklarēšanu, sabiedriskā transporta lietošanas ziņā Latvijā tā nevar būt neviena pilsēta, kur nu vēl Rīga.  Mēgināšu izskaidrot savu redzējumu kāpēc.

Iesākšu ar to, ka Latvijā sabiedriskā transporta organizēšanu un lietošanu regulē normatīvie akti – Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums un no tā izrietošie Ministru kabineta “Noteikumi par pasažieru kategorijām, kuras ir tiesīgas izmantot braukšanas maksas atvieglojumus maršrutu tīkla maršrutos” kuros ir noteikti pasažieri un kārtība, kādā ir izmantojami braukšanas maksas atvieglojumi visā Latvijā, lietojot sabiedrisko transportu. Braukšanas maksas atvieglojumi neizriet tikai no dzīvesvietas deklarēšanas, t.i., deklarēta dzīvesvieta NAV patstāvīgs pamats atvieglojuma iegūšanai. Ir jābūt vēl kādam pamatam – invaliditāte, noteikts vecums, sociālais statuss.

Interesanti ir tas, ka šo noteikumu 14.punktā ir noteikta atruna, ka  “noteiktie braukšanas maksas atvieglojumi neattiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem, kas tiek sniegti uz komerciālu principu pamata.”  To izlasot, man atmiņā ataust ziņas par SIA “Rīgas satiksme” komercnoslēpumiem, kuri nav zināmi pat pašvaldības vadībai, utt.  Iespējams, skaļi nesakot, tieši šo atrunu grib izmantot Nila Ušakova komanda, lai realizētu savu ideju par paaugstinātu maksu sabiedriskā transporta lietošanai “nerīdziniekiem”?

Lai vai kā, mums ir jāielūkojas ne tikai augstāk pieminētajos normatīvajos aktos, bet arī Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, kur tā 1.pantā ir noteikts dzīvesvietas deklarēšanas mērķis – panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Likuma 2.panta 2.daļa absolūti skaidri nosaka, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības.

Manuprāt, tas tad arī ir klupšanas akmens SC Līdera Nila Ušakova un SIA “Rīgas satiksme” iecerētajās izmaiņās, jo no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma skaidri izriet, ka tikai viena pati dzīvesvietas deklarēšana nevar un nedrīkst radīt nekādas civiltiesiskas saistības, tai skaitā personificētu braukšanas karšu izsniegšanas pamats tas nevar būt. Tāpēc arī, diemžēl, nevaru piekrist Tiesībsarga biroja paustajam viedoklim, ka ir svarīgi kā vārdiski to noformulē kā “uzcenojumu nerīdziniekiem” vai kā “atlaidi rīdziniekiem”.

Iespējams, šāda atvieglojuma piesķiršana būtu pieļaujama Rīgā un arī citās pilsētās, ja personām tiktu noteikts vēl kāds papildus nosacījums – personīgā transportlīdzekļa neesamība un/vai nekustamā īpašuma esamība Rīgas pašvaldības teritorijā, apvienojot to ar dzīvesvietas deklarēšanu. Tomēr, domāju, ka jebkāda savdabīga braukšanas maksas atvieglojumu noteikšana papildus jau likumos noteiktajiem, ir lieka un absurda, jo vārdu savienojums “sabiedriskais transports” jau pats par sevi liecina par vienlīdzīga pakalpojuma pieejamību. Ja tā nebūtu domāts, tad šādu “sabiedrisko transportu” katrā pilsētā būtu jāsauc kā “Transports … pilsētas iedzīvotājiem”.  Nevar un nedrīkst būt daži vienlīdzīgāki par citiem.

Turklāt, domāju, ka Rīga kā pašvaldība ir vēl  jo vairāk īpašā statusā – Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, kas jau nostāda to prioritārā jeb intereses piesaistes ziņā no visas plašās pasaules ārpus Rīgas robežām labākā stāvoklī. Galvaspilsētu grib redzēt visi. Galvaspilsētā ne tās iedzīvotāju aprite vienmēr būs intensīvāka kā citās valsts pilsētās. Domāju, ka pat Jūrmala ar savu kūrortpilsētas statusu netiek līdzi Rīgas apmeklētāju intensitātei. Līdz ar to, mazākais nepieklājīga, nepamatota un nelikumīga būtu sabiedriskā transporta lietošanas izmaksu noteikšana pasažieriem, ņemot vērā to dzīvesvietu, kas, manuprāt, nekādā ziņā pamatos neietekmē sabiedriskā transporta pakalpojuma pašizmaksu.

Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Katrai valstij galvaspilsēta ir tikai viena. Un tā ir galvenā pilsēta ne tikai valstij, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem vienlīdzīgi. Vienlaicīgi tā ir arī galvenā Latvijas pilsēta, ko apmeklēs ārvalstnieki, kas, ticiet man, labprāt atstās lielus finansu līdzekļus pilsētā daudzās citās formās, kā braucot ar sabiedrisko transportu. Nebūtu labi ārzemniekam sajust atšķirīgu attieksmi paaugstinātas biļetes formā.

Līdz ar ko, es domāju, ka uz šo – it kā mazo jautājumu, nedrīkst raudzīties mazāk kā valstiskā plašumā.

Vai iespējama valsts ekskluzīvas kompetences prihvatizācija?

Ik pa laikam, meklējot iedvesmu plašajā interneta vidē, sanāk uzdurties interesantām lapām.

Tikko tādai vienai esmu uzdūrusies – bijušā Latvijas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa privāta juridiskā biroja mājas lapai http://www.skjbirojs.lv/lv/node/4 .

Viss jau būtu labi, ja vien vienas sadaļas un pakalpojuma nosaukums nebūtu “E-prokurors”.

Jūs domājāt, ka mūsu valsts amatpersonas ir kļuvušas pieejamākas tautai? Nē, nebūt. Bet bijušās amatpersonas tādas cenšās būt… izmantojot amata, kurā vairs nav, nosaukumu… Interesanti, vai ne?

Atgādināšu, ka prokurors ir tiesu varai piederīga amatpersona, kas uztur apsūdzību valsts vārdā un veic citus Latvijas likumos paredzētos pienākumus, lai stiprinātu tiesiskumu un likumību.

Prokurors NEVEIC privātu juridisko darbību.

Bet te, šajā lapā bijušais ģenerālprokurors piedāvā “atvieglot” advokātu, tiesnešu un vienkārši jurista darbu… iespējams pat bijušo kolēģu un tagad vēl esošo prokuroru darbu.

Interesanti, kā sadaļas nosaukumu komentētu tagadējais ģenerālprokurors?

Vai iespējams, ka augstākajiem ētikas kritērijiem atbilst šāds sadaļas nosaukums “E-prokurors” PRIVāTA biroja mājas lapā? Vēršu uzmanību – bijušā ģenerālprokurora privāta biroja mājas lapā.

Vai iespējams, ka arī šī valsts prerogatīva – valsts apsūdzība – ir privatizēta?

Brīvība, info-pieejamība, autortiesības.

Es priecājos, ka esmu uzzinājusi par šo kungu, žēl, ka tikai tagad. Un tomēr, pasaules vēsturē viņa vārds jau ir ierakstīts – Richard Stallman ir cilvēks, kurš dzīvo starp mums un dzīves laikā ir izlolojis un attīstījis ideju par brīvi pieejamu katram cilvēkam iespēju lietot datortehnikas programmatūru (free software, open source jeb OS) jeb citiem vārdiem sakot – lietot savu datoru pašam pilnībā un brīvi, neatkarīgi ne no kā. 1984.gadā Richard Stallman rada GNU operētājsistēmu – brīvi pieejamu ikvienam programmatūru, tomēr, tai kas trūkst… 1991.gadā GNU izmanto kāds jaunietis, lai uzrakstītu kodu kādai citai programmai (kuru šodien atpazīstam ar pingvīniņa simbolu), kas noved pie lielu prātu sadarbības, kas maina pasauli uz labu. Un tā Richard Stallman, sadarbojoties  un apvienojot idejas un izlolotās cilvēka un sabiedrības brīvības iespējas ar Linux izstrādātāju Linus Torvalds, 1992.gadā ideju beidzot īsteno pilnībā – mēs cilvēki ne tikai paši varam programmēt savus datorus, bet arī netraucēti komunicēt savstarpēji, izmantojot tos.

Tādējādi šodien mēs to visu lielākoties pazīstam kā GNU/Linux programmas. Lieki piebilst, ka tās ir pieejamas bez maksas. Un ļoti iespējams, arī Tavā datorā tās mājo. Viņa darbs ir atstājis iespaidu uz gandrīz katra 20.-21.gadsimta cilvēka dzīvi, apzināmies mēs to vai nē. Atļaušos teikt, ka pozitīvu iespaidu, tāpēc vēl jo vairāk šis kungs ir ievērības cienīgs.

Video, ko ievietoju ir Richard Stallman lekcija “Autortiesības pret sabiedrību” (Copyright vs. Community), ko viņš sniedza 2012.gada 7.novembrī Reikjavīkas universitātē.

Atgādināšu, ka autortiesības pašas par sevi ir visai nesen radīts tiesību koncepts, kas nu jau tiek apstrīdēts. Tas nenovēršami noved pie jautājuma par vērtībām un atbilžu meklēšanas uz daudziem jautājumiem… Lekciju klausieties, lai būtu viela pārdomām Jūsu pelēkajai vielai galvaskausā. 😉