Mums un mūsu Latvijai!

Sveicot visus Latvijas drošsiržu – Lāčplēša dienā, vēlos atgādināt šīs latviešu dižgara Aleksandra Čaka (1901—1950) liroepiskā darba, kas tapis 30.gados un veltīts latviešu strēlnieku varonīgajām cīņām Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara frontēs, rindas, kas vēl aizvien dod man iedvesmu ikdienā un pārliecību saviem spēkiem šaubu brīžos.

 

Fragments no Aleksandra Čaka “Mūžības skartie”

Sprediķis Piņķu baznīcā

1916.gada 17.jūlija rītā 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums, iegriezās Piņķu muižā. Šeit pulkstens 3 pēc pusdienas pulkvedis Jukums Vācietis, bataljona komandieris un nākamais Padomju Krievijas Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas virspavēlnieks noturēja Piņķu muižas vecajā, 1662.gadā celtajā Nikolaja baznīcā savu slaveno dievkalpojumu.

Un, kad dziesma rupjām balsīm pusē,
Kurā teikta Kunga žēlastība,
Pulkvedis no ģērbkambara iznāk,
Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.

Satraukts pulkvedis. Līp mati pierei.
Lūpas sausas, trakas svelmes skartas.
Grūti kāpj tas. Dvēsele vēl šaubās,
Trīc kā putns, kā smilga vējos celta.

Ko tam sacīt savai kara draudzei,
Saviem kvēliem zemgaliešu vīriem,
Kādus vārdus vēl pirms kaujas bilst tiem?
Varbūt puse rīt jau nebūs dzīva?

Garo elpas, garo drēbēs miesas.
Nāve paslēpusies durkļu galos.
Zābaki ar trānu sauli pilda.
Un nekad vēl pulkvedis nav jutis
Savu garu tādās dzelmēs grimstam.

Kāpj viņš lēnām. Jūt, kāds milzīgs pretspēks
Spiež uz leju viņa druknos plecus.
Jūt viņš: visa ilgā vergu tumsa
Viņam vienam tagad virsū gulstas.
Tikai acis, kara draudzes acis
Ceļ tam spēkus augšup, gaismai pretim,
It kā katrā viņa solī slēptos
Kaut kas dārgs un elpai velgmi sniedzošs.

Un tad stāv viņš kancelē virs visiem,
It kā mūžam likts jau tur no gala.
Pierē plaisa. Lūpās visi mūži.
Abās rokās divas karstas dūres.
Zobens likts pie altāra kā krusts tam.

Stāv kā rēgs tas. Miesa sviedriem klājas.
Savām acīm trīcošām un karstām
Redz viņš velvju izrobotos logos
Latvju zemi kūpam sev zem kājām,
Mākoņus pie pieres skūpstām sviedrus.

Un viņš jūt, kāds dīvains, smeldzošs siltums
Tā kā kaisla, rožu smarža
Velvēm cauri neredzami elpo,
Plūst uz viņu, plūst un kāpj caur audiem
Karstiem viļņiem, reibinošu tvanu,
Plūst no dūktīm, akmeņiem un putniem,
Zvēru elpām, lopu valgiem purniem;
Plūst no miesām, kas jau sen zem zemes,
Un no tām, kas tikai te vēl dzīvos, –
Atņem viņam visu seno vārgmi.
Dzvēsele kļūst atkal karsta sēkla.
Asinis kā lielas, mulsas saules
Kāpj līdz mēlei, grib tur kļūt par vārdiem.

Spējais karstums, kas pār sirdi nācis,
Pasit galvu sāņis uz to vietu,
Kur virs altāra blāv svētā glezna.

Un tad viņš jūt – stars kāds sadzeļ domas,
Pāršķeļ šaubas, īgnumu un sāpes,
Iemet stāvu bezgalības šūpās.
Mirdzošs gaišums apņem viņu visu,
Paceļ rokas pāri saules kausam,
Iedobj kājas līdz pat zemes serdei.

Tagad zin ko teikt viņš kara draudzei.
Asinis uz mēles top par vārdiem,
Stājas rindās, ceļas lielos pulkos.

− Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā. −
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

− Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,
Koki, zāle, visa zeme − jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt − jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.
Tikai ticiet! Un šie mūri, velves
Un es pats ar visu sevi − jūsu.
Tikai ticiet, zemgaliešu vīri,
Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu.

No zemzemes jūsu tauta ceļas,
Tumsa lobās nost no viņas plakstiem,
Pirksti attirpst, ceļos rodas siltums,
Un uz lūpām elpa aug kā brīns.

Irdnes druskas matos kļūst par gaismu,
Krūtis izdzer pasauli kā olu.
Delnas, kur uz mūžiem bija gūlies
Visu darbu sarecējis smagums,
Tagad ceļas līdzi putniem saulē.

No zemzemes jūsu tauta ceļas.
Bet bez asinīm tai neuzcelties −
Jūsu asinīm un jūsu kvēles:
Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,
Stiprums lielais, kas to kopā turēs
Vienmēr, mūžos. Zemgaliešu vīri,
Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:
Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,
Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,
Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa
Augšup celtu visu savu tautu.

Vairāk atradīsiet te http://latvjustrelnieki.lv/lv/knigi-9593…

Advertisements