Cepiens par sarunām

Pēdējās dienās pieaug Latvijas sabiedrības tvaika spiediens, kas radīts līdz ar pakāpenisku #OligarhuSarunu publicēšanu žurnālā “IR” uzreiz pēc (kāpēc ne pirms?) nopietnas pārdomas raisošiem Latvijas tautai un valstij rezultātiem pašvaldību vēlēšanās lielā daļā Latvijas pilsētu un novadu.

Cepiens par sarunām. Bet kāpēc? Redz, mēs visi zinām, ka lai sasniegtu cepšanas temperatūru, pannai ir jāuzsilst… un tad notiek cepiens. Bet kāpēc ir cepiens par sarunām? Varbūt tāpēc, ka nav pietiekamu zināšanu un izpratnes? Varbūt tapēc, ka  tiek kultivēta sajukuma un naida enerģija sabiedrībā, nevis apzinātas, pārdomātas un tiesiskas rīcības attieksme? Varbūt tāpēc, ka publiski netiek meklētas atbildes un rasti skaidrojumi uz pāris jautājumiem, pareizāk sakot, ļoti daudz jautājumu nemaz netiek uzdoti, lai gan tieši tas būtu papildus jāizdara medijiem, lai sabiedrība domātu kritiski un analītiski. Tā vietā tiek visai ātri ievirzīts “pareizais un nepieciešamais” viedoklis cik “visi visur ir uzpirkti un neviens neko nedara”, un tas tiek darīts tik agresīvi, ka šāds viedoklis jau tiek iesēts kā fakts auditorijā. Un tas nav labas žurnālistikas stils, tas vairāk līdzinās PR, melnam PR.  Bet ne par to šoreiz. Tā kā es ticu labas žurnālistikas, izmeklēšanas, tiesas, valdības un parlamenta darbībai, kā arī ticu savai valstij Latvijai un tās nākotnei, es zinu, ka svarīgi ir uzdot jautājumus un nerimties atbilžu meklēšanā, līdz ir saprašana, kam vajadzētu sekot rīcībai. Tāpēc lūkosim kā necepties, bet saprast un tad rīkoties – izdarīt secinājumus. Te un tagad par tiem jautājumiem, uz kuriem, būtu ļoti vēlams rast atbildes, lai vairāk izprastu, ne tik daudz sarunu saturu(lai gan arī to), cik – ko un kā ar tādām sarunām drīkst (nevis var) darīt tiesiskā valstī dažādi subjekti. Tos uzdošu, cerībā, ka kādu dienu kādā no Latvijā brīvajiem medijiem, kas atceras arī par savu – sabiedrības izglītošanas funkciju, izslasīšu vai dzirdēšu atbildes.

  1. Kas Latvijā un saskaņā ar kādiem likumiem un kādā kārtībā (cik ilgi, ar kā atļauju, kas kontrolē procesu) drīkst veikt sarunu noklausīšanos? Kas to dara?
  2. Kāda procesa (administratīva, civila, kriminālprocesa, vai kāda cita ) ietvaros drīkst noklausīties sarunas?
  3. Kas un kad drīkst iepazīties ar noklausītām sarunām? Kāda ir kārtība?
  4. Vai un kad šādas noklausītas sarunas ir/nav valsts vai izmeklēšanas, vai komerc, vai vēl kāds noslēpums?
  5. Ja noklausītas sarunas ir noslēpums, tad kas, kādā kārtībā un kam drīkst to atklāt?
  6. Vai ir nozīme un kāda tam, ka un kā šādas noklausītas sarunas nonāk medija rīcībā? Vai medija, žurnālista tiesība aizsargāt informācijas avotu (personu) ietver sevī arī tiesību nepārbaudīt informāciju vai izlikties nezinām informācijas iegūšanas informācijas avota rīcībā likumību?

Tie ir tādi sākuma jautājumi, pēc kā uz kuriem rastajām atbildēm, ļoti pat iespējams izrietēs virkne citu jautājumu, tā teikt, likumsakarību ķēde tikts piņķerēta vaļā pa īstam. Varbūt tad sabiedrība sāks diskusijas un izaicinājumu (man netīk vārds “problēma”) risināšanu pēc būtības. Pirms kaut ko pārmest, ka kāds neko nedara, lieti der sabiedrībai – mums visiem papūlēties saprast ko, kas un kā likumīgi drīkst darīt, un tad jau jautāt un zināt vai tas ir darīts.  Varbūt tad mēs-sabiedrība, tai skaitā mediji, arvien vairāk domātu, ko runājam, ne tikai runātu, ko domājam, un vārdam “godīgs” sinonīms nebūs “muļķis”. 😉

man_and_pan

N.B. Foto atrasts internetā te.

 

 

 

 

Advertisements