Es nezināju

Es nezināju, kā tā spēj rakstīt vīrietis. Par sevi. Par sievieti.

Tā domāt un papīrā domas fiksēt. Tā.

Tagad zinu.

Kā vienā elpas vilcienā grāmatu tikko izlasīju. Īstajā laikā.

“..dzīvē, redz, visam ir tikai divi punkti ..nekam nav īstu beigu, lai liktu vienu, un nekas nav bezgalīgs, lai liktu trīs” /Guntis Bojārs “Zīda čūska”/

20141214_220601_resized

Advertisements

Mums un mūsu Latvijai!

Sveicot visus Latvijas drošsiržu – Lāčplēša dienā, vēlos atgādināt šīs latviešu dižgara Aleksandra Čaka (1901—1950) liroepiskā darba, kas tapis 30.gados un veltīts latviešu strēlnieku varonīgajām cīņām Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara frontēs, rindas, kas vēl aizvien dod man iedvesmu ikdienā un pārliecību saviem spēkiem šaubu brīžos.

 

Fragments no Aleksandra Čaka “Mūžības skartie”

Sprediķis Piņķu baznīcā

1916.gada 17.jūlija rītā 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums, iegriezās Piņķu muižā. Šeit pulkstens 3 pēc pusdienas pulkvedis Jukums Vācietis, bataljona komandieris un nākamais Padomju Krievijas Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas virspavēlnieks noturēja Piņķu muižas vecajā, 1662.gadā celtajā Nikolaja baznīcā savu slaveno dievkalpojumu.

Un, kad dziesma rupjām balsīm pusē,
Kurā teikta Kunga žēlastība,
Pulkvedis no ģērbkambara iznāk,
Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.

Satraukts pulkvedis. Līp mati pierei.
Lūpas sausas, trakas svelmes skartas.
Grūti kāpj tas. Dvēsele vēl šaubās,
Trīc kā putns, kā smilga vējos celta.

Ko tam sacīt savai kara draudzei,
Saviem kvēliem zemgaliešu vīriem,
Kādus vārdus vēl pirms kaujas bilst tiem?
Varbūt puse rīt jau nebūs dzīva?

Garo elpas, garo drēbēs miesas.
Nāve paslēpusies durkļu galos.
Zābaki ar trānu sauli pilda.
Un nekad vēl pulkvedis nav jutis
Savu garu tādās dzelmēs grimstam.

Kāpj viņš lēnām. Jūt, kāds milzīgs pretspēks
Spiež uz leju viņa druknos plecus.
Jūt viņš: visa ilgā vergu tumsa
Viņam vienam tagad virsū gulstas.
Tikai acis, kara draudzes acis
Ceļ tam spēkus augšup, gaismai pretim,
It kā katrā viņa solī slēptos
Kaut kas dārgs un elpai velgmi sniedzošs.

Un tad stāv viņš kancelē virs visiem,
It kā mūžam likts jau tur no gala.
Pierē plaisa. Lūpās visi mūži.
Abās rokās divas karstas dūres.
Zobens likts pie altāra kā krusts tam.

Stāv kā rēgs tas. Miesa sviedriem klājas.
Savām acīm trīcošām un karstām
Redz viņš velvju izrobotos logos
Latvju zemi kūpam sev zem kājām,
Mākoņus pie pieres skūpstām sviedrus.

Un viņš jūt, kāds dīvains, smeldzošs siltums
Tā kā kaisla, rožu smarža
Velvēm cauri neredzami elpo,
Plūst uz viņu, plūst un kāpj caur audiem
Karstiem viļņiem, reibinošu tvanu,
Plūst no dūktīm, akmeņiem un putniem,
Zvēru elpām, lopu valgiem purniem;
Plūst no miesām, kas jau sen zem zemes,
Un no tām, kas tikai te vēl dzīvos, –
Atņem viņam visu seno vārgmi.
Dzvēsele kļūst atkal karsta sēkla.
Asinis kā lielas, mulsas saules
Kāpj līdz mēlei, grib tur kļūt par vārdiem.

Spējais karstums, kas pār sirdi nācis,
Pasit galvu sāņis uz to vietu,
Kur virs altāra blāv svētā glezna.

Un tad viņš jūt – stars kāds sadzeļ domas,
Pāršķeļ šaubas, īgnumu un sāpes,
Iemet stāvu bezgalības šūpās.
Mirdzošs gaišums apņem viņu visu,
Paceļ rokas pāri saules kausam,
Iedobj kājas līdz pat zemes serdei.

Tagad zin ko teikt viņš kara draudzei.
Asinis uz mēles top par vārdiem,
Stājas rindās, ceļas lielos pulkos.

− Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā. −
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

− Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,
Koki, zāle, visa zeme − jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt − jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.
Tikai ticiet! Un šie mūri, velves
Un es pats ar visu sevi − jūsu.
Tikai ticiet, zemgaliešu vīri,
Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu.

No zemzemes jūsu tauta ceļas,
Tumsa lobās nost no viņas plakstiem,
Pirksti attirpst, ceļos rodas siltums,
Un uz lūpām elpa aug kā brīns.

Irdnes druskas matos kļūst par gaismu,
Krūtis izdzer pasauli kā olu.
Delnas, kur uz mūžiem bija gūlies
Visu darbu sarecējis smagums,
Tagad ceļas līdzi putniem saulē.

No zemzemes jūsu tauta ceļas.
Bet bez asinīm tai neuzcelties −
Jūsu asinīm un jūsu kvēles:
Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,
Stiprums lielais, kas to kopā turēs
Vienmēr, mūžos. Zemgaliešu vīri,
Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:
Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,
Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,
Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa
Augšup celtu visu savu tautu.

Vairāk atradīsiet te http://latvjustrelnieki.lv/lv/knigi-9593…

Krimināli politiska mafija. Definīcija.

– Likumus nedāvina Dievs, likumus raksta cilvēki. Vārds ‘’likumīgi’’ nenozīmē to pašu, ko vārds taisnīgi. Ja noziedznieku banda kādā valstī sagrābj varu, bet tas var notikt pat vēlēšanu ceļā, tad viņi izdod likumus, kas izdarītos noziegumus akceptē un salaupīto legalizē. – Andris Kolbergs.

Iz jaunāko laiku Latvijas vēstures aculiecinieka atmiņām.

Mēs un mūsu Latvija 12.Saeimas pirmajā dienā.

Šodien Saeimas deputāta pilnvaras ir ieguvuši Latvijas valsts 12.Saeimā jaunievēlētie 100 deputāti.

Mediji visu dienu seko līdzi notikumiem Parlamenta mājā Jēkaba ielā, paralēli tiek nodrošināta tiešraides translācija no Saeimas mājas lapas un drošības pēc arī jaunais Saeimas deputāts, talantīgs Nacionālā teātra aktieris un raidījuma “Suņu būda” saimnieks Artuss Kaimiņš, pildot solīto, visu notiekošo iemūžinot ar mazu baltu, līdzi paņemtu SONY videokameru.

Kas un kā noticis, katrs pats var izsekot medijos.

atb

Foto atrasts te

Mani nodarbina divi citi jautājumi:

1. Junkura dotais zvērests un pilnvaru nolikšana uzreiz pēc tā jeb Junkeriāde,

2. Saeimas deputāta atbildīgums un ne tikai.

Viss ir vienkārši, manuprāt.

Junkeriāde.

Pēc Saeimas vēlēšanās nodoto balsu pilnīgas saskaitīšanas CVK paziņo tos kandidātus, kas ir ievēlēti – ieguvuši Saeimas deputāta mandātu jeb vietu Saeimā.

Nekur nav teikts, ka no šīs vietas nevarētu un nedrīkstētu atteikties vēl pirms zvēresta došanas. Citiem vārdiem runājot – lai es brīvā krēslā dotu apsēsties citai personai, man nav obligāti šajā krēslā jāapsēžas, no tā jāpieceļas un tad tikai jādod kādam apsēsties. Es vienkārši varu nesēsties.

To apliecina arī Satversmes 18.pants, kas nosaka, kaSaeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras.

Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu:

Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Tātad – tikai tad, kad tiek nodots zvērests, tiek iegūtas pilnvaras. Jebkurš var atteikties iegūt pilnvaras pirms zvēresta došanas, atdodot vietu nākamajam kandidātam, nemelojot tautai, ka savus pienākumus pildīs pēc labākās apziņas, jau iepriekš zinot, ka nepildīs tos ne mirkli.

Katrā ziņā, es nezinu gadījumus, kad jebkur – vai tas būtu konkurss uz amata vietu kādā iestādē, studiju vietu kādā augstskolā, no pretendenta, kas izvēlēts, tiktu pieprasīts vispirms parakstīt līgumu, pēc kā to uzreiz lauzt.

Bet kā izrādās – gudrākie no gudrākajiem – likumdevēji ir radījuši jaunu juridiski aplamu pirueti – Junkeriādi.

Atbildīgums.

Atbildība un atbildīgums ir divas dažādas lietas. Jā gan! Atbildīgums ir paša cilvēka prasība pret sevi, sevis paveikto, bet atbildība – ir citu cilvēku uzticēta un tāpēc – jo tik pieprasāma. Ne visi, kam ir uzticēta liela atbildība ir ar atbilstošu atbildīgumu. Tas arī ir tas darvas karotes lielums medus mucā. Un es zinu, ka tai lielajā medusmucā, ko sauc par Latviju, ir atbildīgi cilvēki, kam ir uzticēta arī liela atbildība, kuri katru dienu dara savu darbu atbildīgi. Man ļoti gribētos ticēt, ka šajā jaunajā 12.Saeimā, atbildīgu cilvēku ir vairāk kā bijis iepriekšējās.

Esmu par kvalitāti ne kvantitāti. Tikai 100 tautas priekšstāvjiem ir uzticēta atbildība, strādāt atbildīgi Latvijas valsts un tautas labā. Šo 100 cilvēku kopīgi paveiktais arī būs ekvivalents to kopīgajam atbildīgumam, bet katra paveiktais ļaus izdarīt secinājumus par katra atbildīgumu pret tam uzticēto atbildību.

Es nevēlos kā mērauklu piesiet atalgojumu, ko labprāt dara ikviens, kad jārunā par atbildīgumu un atbildību. Viss ir vienkārši – konkrēti Saeimas deputāta atalgojums nav slikts vai nepietiekošs. Ja kāds varētu garantēt, ka pieaugot algai, pieaugs arī prāta spējas un atbildīgums, tad domāju, ka tauta neiebilstu maksāt miljonus policistiem, prokuroriem, tiesnešiem, ministriem, deputātiem utt. Bet tā nav. Un arī apkopēja, lai cik spodri tīrīs – pie algas viņai nepieliek. Varbūt tāpēc sirdsapziņa un kauna sajūta (kopsumma veido atbildīgumu) par slikti paveiktu darbu kļuvusi par deficītu?

Un vēl, maza piebilde – varu no savas pieredzes pateikt, ka neatkarīgi no algas lieluma, vienmēr pastāv un pastāvēs korupcijas risks. Risks ir vienmēr. Pat ne risks, bet vilinājums. Gluži kā laulībā ar soļiem pa kreisi. 😉 Runas par riska koeficientiem, kurus naski aprēķina dažādi “eksperti” un citiem brīnumiem ir vairāk kā aplamas. Tikai un vienīgi katra cilvēka paša rīcība nosaka vai korupcija notiks vai nē, vai darbu viņš paveiks godprātīgi, atbildīgi, labi un atbilstoši uzticētajai atbildībai vai tomēr atbilstoši savam atbildīguma līmenim.

Es vēlos novēlēt, gan mums visiem – Latvijas tautai, gan mūsu jaunajai 12.Saeimai un 100 tautas priekšstāvjiem – nekad nebūsim vienaldzīgi ne pret ko, attīstīsim katru dienu savu atbildīgumu, tieksimies arvien kļūt un būt labāki kā bijām vakar, un aizvien atbildēsim par paveikto paši sev un to priekšā, kuri mums uztic atbildību par mūsu Latviju. Mēs katrs esam Latvija.

Jā, tāda attieksme liek cilvēkam degt darbā, ikdienā, dzīvē. Bet labāk kvēli degt, ne kā oglei kūpēt.

Dievs, svētī Latviju!

Vēlēšanu “pēc” pārdomas jeb “exit thoughts”

Tikko, 2014.gada 4.oktobrī Latvijas pilsoņi ir izvēlējušies jaunus 100 savus priekšstāvjus Saeimā. Ir notikušas 12.Saeimas vēlēšanas.

Ar katru gadu mums kaut kas to norisē mainās un pat uzlabojās. Bez tā, ka vēlēšanu urnas beidzot ir kļuvušas caurspīdīgas un vēlētāju aktivitātei valstī var sekot līdzi tiešsaistē, un rezultātus var uzzināt mazāk kā diennakts laikā vēl daudz kas ir uzlabojams. Ko atzīst arī pats CVK vadītājs Cimdara kungs.

Man ir pāris īsas pārdomas, idejas, vai sapņi Latvijas pilsoņa izvēles precizēšanā, brīvības nodrošināšanā un pilnveidošanā, sauciet kā vēlaties. Atļaušos dalīties tajās ar Jums.

1. Par zīmogiem pasē un mokām ap ID kartēm.

Dzīvojam 21.gadsimtā, kas ir tehnoloģiju laikmets, kas ne tikai ir ātrs, bet arī ļauj maksimāli izslēgt cilvēciskās kļūdas, paātrināt informācijas apriti un laikā un vietā fiksēt noteiktas darbības. Man ienāca prātā tāda doma – varbūt varētu, ņemot vērā PMLP datu bāzi, informāciju par vēlētājiem apstrādāt online? Tūlīt paskaidrošu. Kā mēs pieredzējām, šobrīd ierodoties vēlēšanu iecirknī, mēs uzrādam pasi, iecirkņa darbinieks pieraksta mūsu vārdu uzvārdu, personas kodu un lūdz parakstīties. Kāpēc gan jau nākamajās vēlēšanās nevarētu būt šim darbiniekam savs stacionārs vai portatīvs dators ar tiešsaistes pieeju PMLP pilsoņu datu bāzei, kurā uzreiz tiek pārbaudīta personība, ievadīts, ka viņš ir ieradies balsot, un ar tādu pašu aparātu, kā pie pases izsniegšanas, lūgt pilsonim parakstīties? Pēc kā labot šos datus vai nobalsot vēlreiz nebūtu iespējams. Tas būtu kā pabeigta interaktīvā aptauja, kuru aizpildot, atgriezties aizpildīt vēlreiz tas pats cilvēks nevar. Tas nebūtu kā divreiz iespiest zīmogu pasē. Tādējādi, tiešsaistē tiktu nodrošināts ne tikai tas, ka personas un to personu apliecinošā dokumenta derīgums tiek pārbaudīts, bet arī tiktu izslēgta iespēja balsot vēlreiz. Un nebūtu arī jāsatraucas vai personai ir tikai pase, pase un ID karte, vai tikai ID karte. Protams, personu apliecinošs dokuments būtu jāuzrāda tik un tā. Tā man tāda doma, ko cerams reiz pieredzēsim.

2.  Balss nodošana glabāšanā.

Te nu būs īsi. Manuprāt, šādai iespējai ir jābūt no brīža kā ir iesniegti visi kandidātu saraksti CVK un tie ir apstiprināti. Tādējādi jau vismaz mēnesi pirms vēlēšanu dienas cilvēki, kuri apzinās, ka nespēs ierasties vēlēšanu iecirknī, savu izvēli varētu izdarīt. Tas ne tikai liktu jau laicīgi izvērtēt kandidātus, nevis pēdējā brīdī, bet arī iemācīties plānot savu laiku. Vienkārši man ir žēl, ka vairāki mani draugi, kas vēlēšanu laikā un dienā atradās ārpus Latvijas, piemēram Indonēzijā, Marokā, un vēl pāris vietās, kur nav Latvijas vēstniecības, savu balsi atdot nevarēja. Iespējams, tas mēnesis neko neatrisinātu, tomēr 30 dienas ir vairāk kā 3, lai paspētu ierasties un savu izvēli izdarīt. Vai vēl labāk, balsi varētu nodot glabāšanā notāram, tā pat kā testamentu. Tas arī ir risinājums. Vismaz tikmēr, kamēr mums nav iespēja balsot elektroniski.

3. Partijas un personālijas.

Šobrīd, kā jau mēs piedzīvojām, katram vēlētājam ir jāizvēlas konkrētas partijas saraksts un jāizvēlas tā ietvaros personas, kas visvairāk labpatīk. Manuprāt, nav īsti godīgi pret Latvijas vēlētāju, ka nav vienai partijai viens vienots saraksts ar kandidātiem visā Latvijā, bet katrā reģionā savs kandidātu saraksts. Domāju, ka ne es vienīgā šajās vēlēšanās biju tāda, kas labprāt savu izvēli izdarītu par labu vienas partijas vairākiem cilvēkiem, kas bija izmētāti pa dažādiem novadiem, bet nevarēju šī paša iemesla dēļ. Vēl jo vairāk, domāju, ka nebiju arī vienīgā tajā, ka labprāt savu balsi atdotu par dažādiem cilvēkiem no dažādām partijām. Bet tas nu vispār nav iespējams. Tāpēc ievērojot to, ka Latvijā nav izteiktu labēju, kreisu vai centrisku partiju, es neredzu šķēršļus, kāpēc gan nevarētu būt viens vienots kandidātu saraksts visā Latvijā, norādot kādu politisku spēku konkrētais cilvēks pārstāv. Un tādējādi ļaut Latvijas pilsonim pašam izvēlēties 100 labākos, iepriekš jau “nenofrizējot” pilsoņa izvēli atkarīgi no kandidāta piederības partijai. Tas ne tikai uzliktu lielāku atbildību katrai personai, kas kandidē, bet arī ļautu Saeimā ievēlēt patiesi personības, nevis partijas bandiniekus. Diemžēl, pagaidām tā nevar. Lai gan sakiet man, vai tad tas nebūtu tikai godīgi, ka katrs no mums varētu noteikt visu Saeimas sastāvu – visas 100 gudrās galvas, nevis tikai pāris simpātijas? Un tad varbūt arī konkrētām partijām, kuras nesauksim skaļi, nebūtu tik nesaprotami liels atbalsts.

Voting

Tādas man šodien tās pārdomas pēc vēlēšanām. Varbūt arī Tev ir kas sakāms?

P.S. Foto atrasts te

Izvēle manai Latvijai

Piecēlos šodien gana agri, lai vēlreiz pārbaudītu savu izvēli 12.Saeimas vēlēšanām. Mans siets bija Latvijas Republikas Satversmes preambula jeb ievads, kas rakstiski tika beidzot pieņemts šī gada 19.jūnijā un stājā spēkā 22.jūlijā.

Lasot preambulu es vēl un vēlreiz domāju – kurš politiskais spēks šodien šīs vērtības nes, kurš par tām cīnās un nenodod tās.

Un mana izvēle kā jau bijusi, palika nemainīga.

Domāju, ka arī tiem, kas vēl šaubās par ko balsot, ir jālasa Satversme. Lai izvēlētos, lai paši sevi apzinātos.

 

Lasiet, vērtējiet, izvēlieties un balsojiet atbildīgi.

1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.

 

Dievs, svētī Latviju!

 

Visa Satversme lasāma te http://likumi.lv/doc.php?id=57980